Tomijs Ungerers. Kāpēc es neesmu tu?

Tomijs Ungerers. Kāpēc es neesmu tu?

Kur atrodas bezgalība? (vaicā Tomā, 8 gadi) – Bezgalība atrodas mūsos. Tā ir mūsu domu un to dzemdināto sapņu dzīves telpa. Bezgalība spēj pakļaut pat tukšumu un nebūtību.”

Bērnība ir tas mazais un niecīgais dzīves posms, kurā cilvēks ir vispatiesākais. Ne tikai lietās, kuras dara, bet arī domās, kuras domā, vārdos, kurus izsaka. Bērns divreiz nedomā, bērns dara. Un tāpat viņš arī saka. Saka visu, kas ir uz mēles, kamēr mēs pieaugušie, tik daudz domājam, ko teikt, kamēr pārdomājam jēgu un beigu beigās paliek tikai klusēšana. Kad pati biju šajā vēlos visu izzināt un uzzināt posmā, bieži uzdevu jautājumus, uz kuriem ne mani vecāki, ne vecvecāki nespēja rast atbildes. Neguvusi atbildes, reizēm tās izdomāju pati. Reizēm tās izdomāja lelles vai plīša dzīvnieki no manas mantu kastes. Un mums visiem bija taisnība. Taču laikam ejot, pāraugot šo robežu, šo domu un vārdu vaļību, sapratu, ka taisnība nebija nevienam. Un atbildes uz daudziem jautājumiem, neesmu guvusi vēl šodien.

“Vai varētu būt tā, ka es savu dzīvi tikai nosapņoju? (vaicā Ada, 6 gadi) – Kāpēc ne!? Šādā gadījumā sapnis būtu īstenība un pamostoties mēs iemigtu. Sapnis – tā ir iespēja ceļot bez maksas. Mēs ļaujam vaļu iztēlei un lidināmies virs realitātes.”

Šobrīd esmu tajā dzīves posmā, kad jautātāja un visa izzinātāja esmu nevis es, bet abi mani bērni – sešus gadus vecais dēls un tik tikko divu gadu robežai pāri pārkāpusī meita. Mans uzdevums ir meklēt atbildes. Tas, kas man ir skaidrs, bērni negaida līdz perfektumam precīzas atbildes kā pa taisno no enciklopēdijām vai vikipēdijas. Bērni no saviem jautājumiem sagaida interesantus stāstus, kas ne tikai mazliet attālinās no patiesības, bet aizved domu lidojumā kaut kur tālu izplatījumā, liekot mazā cilvēka iztēlei darbināt tādus apziņas skečus, kas nav pat pa spēkam mums. Pieaugušajiem. Un mēs taču esam pieredzējuši tik daudz. Taču dažreiz klausoties bērnos, klausoties viņu jautājumos (un to jūs pamanīsiet arī lasot Kāpēc es neesmu tu?), šķiet, ka bērni īstenībā zina vairāk, nekā izliekas zinām. Sajūta, ka viņi zina atbildes uz visiem saviem jautājumiem, tikai vēlas pārliecināties, vai tās zinām arī mēs. Beigu beigās mēs attopamies pie atziņas, ka nezinām nevienu atbildi. Vai varbūt vienkārši esam to piemirsuši?

“Kas ir laiks? (vaicā Samuels, 4 gadi) – Laikam nav pirmsākuma, tas ir mūžības daļa. (…) Sekundes apskauž stundas, nedēļas ir greizsirdīgas uz gadiem, savukārt gadsimti nožēlo izdarīto. Pakāpeniski laiks tika apaudzēts ar aprēķiniem un iespīlēts mērīšanas sistēmā, par kuru tam pašam viens pīpis.”

Šobrīd manās rokās ir nonākusi pavisam, pavisam svaiga, vēl tipogrāfijas ceptuves smaržu nezaudējusi, Jāņa Rozes apgāda izdota grāmata, kuras āriņu rotā tik pat filozofisks jautājums, cik filozofisku jautājumu virkne seko arī iekšiņā – Kāpēc es neesmu tu? Grāmatas autors ir mākslinieks Tomijs Ungerers. Ungerers ieguvis pasaules slavu pateicoties nenogurdināmai apņēmībai un darbam, kurš nesis tikai un vienīgi augļus. Sava mūža laikā Ungerers izdevis vairāk nekā 140 bērnu grāmatu, kuras bagātinātas ar paša ilustrācijām, paudis krasi atšķirīgus uzskatus par politiku un mākslu gan dažādās karikatūrās, gan plakātos. Darbojies arī tēlniecības un arhitektūras jomā. Pieminēšanas vērts, manuprāt, ir arī fakts, ka Ungerers ir vienīgais mākslinieks Francijā, kuram par godu atklāts muzejs, vēl dzīvam esot. Tas jau vien nenoliedzami pierāda to, ka Tomija Ungerera atstātais mantojums (baidos apmaldīties, tāpēc nesaukšu skaitļos, jo matemātika nav mana stiprākā puse) ir nenovērtējami bagātīgs un vērtīgs. Grāmatā Kāpēc es neesmu tu? apkopotas interesantākās slejas no žurnāla Philosophie Magazin. Šajās slejās Ungerers atbild uz bērnu iesūtītajiem jautājumiem, dodot tiem ne tikai atbildes, bet arī sagatavojot augsni daudziem citiem jautājumiem, kuru atbildes nu paliek vecāku un vecvecāku ziņā. Grāmatu skaisti papildina arī ilustrācijas, kuras tapušas pateicoties paša Tomija Ungerera roku pieskārienu maģijai. (No franču valodas tulkojusi Valērija Lasovska, Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

“Kā var zināt, ka mūs kāds mīl? (vaicā Emma, 6 gadi) – Kā zināt, ka Tevi mīl? To jūt instinktīvi. Un, ja nejūt neko, ir jāmeklē citviet. Mīlestība ir vai nu tepat, vai arī gaida tevi kaut kur citur.”

Pirmais, ko ievēroju, lasot Kāpēc es neesmu tu?, ir tas, cik gan trāpīgus un, no pirmā burta līdz pēdējam, īstus jautājumus spēj uzdot bērni. Piemēram, Vai cilvēks var domāt arī pēc nāves? Ko jūs atbildētu sešu gadus vecam bērnam, kurš jums uzdotu šādu jautājumu, tā, lai izsprūkot no viena jautājuma, nerastos veselas čupas jaunu jautājumu? Vai, piemēram, Vai akmeņiem sāp? Arī mani bērnībā nomocīja šis jautājums, kuram joprojām neesmu guvusi atbildi. Pat internets nesniedz pilnīgu atbildi, jo ierakstot šo jautājumu Google, vienīgais, ko meklētājs atgriež, ir 101 veids kā diagnosticēt nierakmeņus mājas apstākļos (joks, protams). Vai, Kāpēc aizverot acis, es redzu bildītes? Aizverot acis, kas ir tas, ko redzam mēs? Tumsa. Pilnīga vai nepilnīga tumsa. Taču, ja pieslēdzam plakstiņiem kabeļtelevīziju (iztēli)? Kas to zina, ko ar mums tad izspēlēs zemapziņas teātris…

“Man nepatīk zaudēt – vai tas ir slikti? (vaicā Kamijs, 12 gadu) – Ja nepatīk zaudēt, nav vērts spēlēt.”

Dažās no atbildēm Tomijs Ungerers izplūst gari, atbildot ne tikai uz jautājumiem, bet daloties arī savā pieredzē, ne tikai piedzīvotajā bērnu dienās, bet esot arī sirmā vecumā. Izplūst tik ļoti, ka ir nepieciešamas pat veselas divas lappuses, tieši tam jau arī domas brīvība ir domāta, vai ne? Taču dažiem jautājumiem Ungerers rod vienkāršu atbildi, kura ietilpst vienkāršā paplašinātā teikumā. Un vairāk nemaz nav nepieciešams.

“Ja cilvēks nakti pavada nomodā, kur paliek viņa sapņi? (vaicā Simons, 5 gadi) – Šie sapņi ir kā emigranti – tie rod patvērumu mūsu iztēlē.”

Grāmata Kāpēc es neesmu tu? ir ļoti sevišķa. Ļoti neparasta. Nevarētu teikt, ka piekrītu visām Tomija Ungerera atbildēm, taču ne jau tas šajā grāmatā ir svarīgākais. Šajā grāmatā autors ir ne tikai smalki asprātīgs, dziļi godīgs, bet arī neizsakāmi drosmīgs. Skaidrs, ka grāmatā Kāpēc es neesmu tu? pareizās un nepareizās atbildes vienkārši nav, mēs varam tikai piekrist vai nepiekrist Ungerera domāšanas veidam, kas, galvenokārt, ved caur humora prizmu. Īstas un akadēmiskas atbildes būs jāmeklē kaut kur citur. Šī grāmata piedāvā smalkus akrobātikas gājienus uz virves, gan no jautājumu uzdevēju, gan atbildētāja puses, kur naivums un bērnišķība mijas ar realitāti un briedumu. Un tā patiesi ir māksla.

“Atbilde ne vienmēr atbrīvo mūs no jautājuma.”

Atpakaļ uz lapas augšu