Linda Malelija Hanta. Zivs kokā.

Linda Malelija Hanta. Zivs kokā.

“Ja zivi vērtētu pēc spējas rāpties kokos, tā visu mūžu domātu, ka nekam nav derīga.”

Vai atceries sevi vienpadsmit gadu vecumā? Kādu mūziku Tev patika klausīties? Kādā krāsa bija Tavs mīļākais džemperis? Kāds saldējums Tev vislabāk garšoja? Kādus noslēpumus dalīji ar savu labāko draugu? Tas viss šķiet ļoti tāls, teju neaizsniedzams, tāpēc, lai es pati atcerētos, kas es biju un kāda es biju, man jāielūkojas klases fotogrāfijā, kurā man ir vienpadsmit gadu. Varbūt divpadsmit. Un šādu es sevi īsti neatceros. Fotogrāfijā redzu meiteni, kurai vajadzētu būt man. Meiteni, kas izskatās mazliet vecāka, par lielāko daļu klasesbiedru, mazliet garāka par lielāko daļu klasesbiedru, mazliet kārnāka par lielāko daļu klasesbiedru…un, jo ilgāk es skatos uz to, jo vairāk es sāku atcerēties. Sevi. Vienpadsmit gadu vecumā. Varbūt divpadsmit. Arvien vairāk sāku atcerēties, kas notika manā prātā. Kādi negaisa mākoņi plosīja manas domas un dzina tās pilnīgi pretējā virzienā, iepriekš uzņemtajam kursam. Tāpat kā Zivs kokā galveno varoni – Elliju.

“Mums bieži jautā, par ko mēs gribam kļūt, kad izaugsim. Es zinu, kas gribu būt, bet nezinu, kas esmu tagad.”

Pateicoties apgāda Zvaigzne ABC izdotajai grāmatai Zivs kokā, man beidzot bija iespēja iepazīties ar Elliju, un to biju vēlējusies izdarīt, kopš pamanīju grāmatu, kādā no Zvaigznes ABC grāmatnīcas plauktiem. Iepazīties ar Elliju – vienpadsmit gadus veco meiteni, kuras vienīgā vēlme ir būt tādai, kādi ir visi citi, bet tas nav iespējams, jo ir kas tāds, ko Ellija no visiem ir prasmīgi slēpusi. Ellija sevi bieži salīdzina ar Alisi Brīnumzemē, meiteni, kura atrodas pasaulē, kurā nekas nav tā, kā tam būtu jābūt. Šī grāmata man ir ļoti īpaša. Kaut vai vien tāpēc, ka mana ikdiena aizrit kopā ar mazu cilvēku, kurš, kā Ellija, atšķiras no citiem maziem cilvēkiem. Taču patiesībā, vienīgais, kas atšķirīgajiem patiešām ir nepieciešams, ir ticība, ka viss neiespējamais ir iespējams.

“Viens – tas ir tad, kad cilvēks ir viens pats un apkārt nav neviena cita. (…) Reizēm cilvēks pat grib būt viens. (…) Bet cilvēks nekad negrib būt vientuļš. Vientulība nav saistīta ar to, vai ar tevi kāds ir. Tu vari justies vientuļš, kad esi viens pats, bet daudz sliktāk ir tad, ja tu jūties viens telpā, kas ir pilna ar cilvēkiem.”

Linda Malelija Hanta (Linda Mullaly Hunt) ir amerikāņu rakstniece. Pirms pilnībā nodevusies grāmatu rakstīšanai, rakstniece strādājusi par skolotāju, kas ļāvis autorei vērot un iepazīt bērnu uzvedību no malas. Bērnu attiecības ne tikai ar saviem vienaudžiem, bet arī pašiem ar sevi. Taču rakstīt grāmatu Zivs kokā, rakstnieci iedvesmojusi tieši pašas pieredze, vēl esot bērnam. Tās pašas nesaskaņas, tās pašas cīņas, tās pašas uzvaras. Ar sevi. Mācīties no savām kļūdām, jo tieši tā arī ir patiesā panākumu atslēga. Šķiet, ka tikai skolotāji var uzrakstīt grāmatu par bērniem tā, it kā to būtu darījuši paši bērni, jo tieši skolotāji ir tie, kas spēj saskatīt katrā bērnā to unikālo, ko šis bērns, apkārtējo vienaudžu spiediena rezultātā, ir dziļi sevī iekapsulējis pat neapjaušot, kāds milzīgs spēks un talants slēpjas pašā iekšā. Kas slēpjas tādā mazā cilvēkā. Tāpēc, lasot grāmatu Zivs kokā, vietām domas pašas no sevis ņēma un sāka vilkt paralēlas ar kādu citu, apgāda Zvaigzne ABC izdotu grāmatu, proti, Lindas Šmites Rainīti, (par kuru arī var lasīt manā blogā, pāris grāmatu atpakaļ). Arī Rainīša autore, Linda Šmite, ir skolotāja. Arī Rainīša autore raksta par bērnu, kurš ir savādāks, nekā citi bērni. Bērnu, kurš pasauli izgaršo daudz savādāk, daudz krāšņāk un brīnumaināk. Bērnu, kuram jāmēģina rast sevī spēks, lai stātos pretī izaicinājumiem, neatkarīgi no tā, cik spēcīgi tie var izrādīties. Tāda ir arī Ellija. (No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga; Izdevējs: Apgāds Zvaigzne ABC)

” – Kuru radību tu izvēlētos, ja tev būtu jāatrodas ar vienu no tām baseinā – zobenvali vai akmeņzivi? – Kurš gan izvēlētos zobenvali? – Zobenvaļi nekad neuzbrūk cilvēkam, bet akmeņzivij ir trīspadsmit indīgi dzeloņi, līdz ar to tā ir daudz bīstamāka. Tas ir tikai vārdu spēks. Ja šo vali sauktu par “draudzīgo”, neviens no tā nebaidītos.”

Ellija zina, cik briesmīga ir tā sajūta, neviļus kļūt par apsmieklu. Viņa zina, cik briesmīga un pazemojoša var būt sajūta, smieties kopā ar citiem. Par ko? Par sevi! Ellijai nav draugu, jo biežās pārvākšanas un skolu maiņas dēļ, draudzības ir tik pat grūti izveidot, cik grūti ir iztēloties ziloni lēkājam uz batuta. Skola Ellijai ir milzu pārbaudījums, ne vien tāpēc, ka kļūt par klasesbiedru apsmiekla objektu ir tik pat vienkārši, cik vienkārši ir darbināt plaušas, lai saņemtu pelnīto skābekļa daudzumu, bet arī tāpēc, ka Ellija sapņo būt tāda pati kā citi, nemaz nenojaušot, ka būt tādai, kā citi – tas nozīmētu, ne vien zaudēt vientulību, bet arī saprast, ka reizēm vientulība nemaz nav tas sliktākais variants. Taču kādu dienu viss mainās. Mainās dienā, kad pār klases durvju slieksni kāpj jaunais Ellijas skolotājs. Misters Danielss.

“Pēkšņi rodas iespaids, ka viņš redz man cauri, zina, cik nelaimīga es esmu. Sajūta ir tāda, it kā viņš sniegtu man lukturīti tumšā telpā.”

Ellijas mūžīgā cīņa ar sevi ir saprast, kāpēc viņai nepadodas lasīšana. Kāpēc tas, kas sestajā klasē vienaudžiem nesagādā pilnīgi nekādas grūtības, viņai izraisa fiziskas sāpes un galvas reiboņus. Kāpēc melnās aitiņas, alfabēta burtu izskatā, lēkā pa grāmatas baltajām lapas pusēm, neļaujot Ellijai izlasīt pilnīgi nevienu vārdu. Tieši misters Danielss ir tas, kurš pamana to, ko gadiem nav pamanījis neviens. Ellijai ir disleksija. Ellija nespēj lasīt. Taču, ja kaut ko izdodas izlasīt, viņa izlasīto nespēj uztvert. Tajā mirklī sākas cīņa par to, ko Ellija vēlējusies visu mūžu, cīņa, kuras galvenā balva ir tāds sīkums, kā izlasīta grāmata. Taču Ellijai tas nozīmē visu.

“Lasot jūtos tā, it kā kaut kas būtu pakritis zem gultas un es censtos sagramstīt to putekļainā tumsā. Kolīdz šķiet, ka meklētais tūlīt būs rokā, tas atkal paslīd dziļāk.”

Taču tas, kas Elliju padara patiešām īpašu, ir neparasts talants – saredzēt vienkāršas lietas ārpus likumiem un rāmjiem. Tie ir brīži, kad Ellijā parādās cerība. Cerība par to, ka viņa nemaz nav tik bezcerīgs gadījums. Brīži, kad Ellija ar zīmuli rokās apsēžas pie baltas lapas, ļaujot, lai pašas iedomu tēli uz tās izspēlē rūpīgi nostrādātas teatrālas ainiņas – sniegavīru, kurš strādā centrālapkures katlu rūpnīcā, kūpošus vulkānus un dinozaurus, kas dzer kafiju un spriež par debesīs lidojošiem milzu meteorītiem. Taču par visneiespējamāko lietu, kuru varētu uzzīmēt, kļūst Ellija, kura dara lietas pareizi.

” – Savā ziņā tu esi gudrāka par citiem bērniem, jo spēj to, ko nespēj viņi. Nu, kaut vai tavi zīmējumi – tu taču esi īsta māksliniece! Tev noteikti ir talants šajā jomā! Ko tu par to teiksi? – Domāju, tas ir tāpat, kā sacīt: “Man ir ļoti žēl, ka tu mirsi, bet tev vismaz nesīs puķes.””

Rakstniece Zivi kokā ir pārvērtusi par šaha spēli, kurā jābūt pilnīgi pārliecinātam, lai veiktu nākamo gājienu. Jāsakauj pārējie, pirms tie paspēj sakaut Tevi pirmie. Šī grāmata ne vien paver iespēju izprast to, ko nozīmē disleksija un mācīšanās traucējumi, bet arī liek saprast, ka nekas nav neiespējams, ir tikai jāsaņem drosme un jālūdz palīdzība. Šī grāmata katram no mums iemāca nebūt skarbiem pret sevi. Nekad. Un. Nekādos. Apstākļos. Pat brīžos, kad šķiet, uz zemes nav nekā muļķīga par mani… Būt citādam nenozīmē, ka tas ir slikti. Tas nozīmē vienīgi to, ka par visām varītēm nav jācenšas kaut kur iederēties, bet ir jāturpina izcelties. Tikai tas ir tas, kas padara mūs unikālus. Arī zivs var iemācīties uzkāpt kokā.

“Galvenais ir nepadoties – reizēm arī bandinieks ieņem dāmas vietu.”

Atpakaļ uz lapas augšu