Riika Pulkkinen. Patiesība.

Riika Pulkkinen. Patiesība.

“Cilvēku attiecības ir kā mežu biezokņi. Vai varbūt cilvēki paši, arī viņi ir meži, viņos atklājas taka pēc takas – takas, kas paliek nezināmas citiem, nejauši atklājas tikai tiem, kuri trāpa īstajā vietā.”

Nespēju noticēt. Nespēju noticēt sev un tam, ka tik ilgi esmu ļāvusi nogulēt šai grāmatai grāmatu plauktā. Ar pirkstu galiem, velkot pāri grāmatu biklajām mugurām, ļāvusi tiem atkal un atkal pārlēkt pāri tieši šai, tik mīlestības pilnai. Tik sāpju pilnai. Tik kupliem un pilnīgiem teikumiem no vāka līdz vākam pilnai.

Vai kādreiz esat spēlējuši to spēli? Spēli, kurā izvēlies kādu nejaušu garāmgājēju uz ielas, stāvot veikala rindā ar maizes batonu vienā, ar kafijas bundžu otrā rokā, vai vienkārši sēžot sabiedriskajā transportā, skaitot sekundes no vienas pieturvietas līdz otrai? Spēli, kurā izvēlies cilvēku kafejnīcā, kurš pāris galdiņus no tevis, kāru muti ēd napoleona kūku, noskalojot to ar malku stipras un melnas kafijas, kas iztālēm atgādina darvu? Vai esi spēlējis to spēli, kurā nejaušam cilvēkam izdomā dzīvi? Izdomā tam īstu dzīvi. Īstu kaut vai uz piecām minūtēm. Piecām minūtēm, kamēr šis cilvēks ir Tavā redzes diapazonā. Kā viņu sauc? No kurienes viņš nāk? Kā skan viņa smiekli? Vai mājās viņu gaida kāds?

“Ir viegli stāstīt garāmgājēju stāstus. Grūtāk ir palikt pašai savā stāstā.”

Vai iedomājušies, ko īsi pirms fotoaparāta nevainīgā klik domājuši fotogrāfijās redzamie cilvēki. Ko darījuši īsi pirms? Kādus vārdus laiduši pār lūpām, pirms uz mūžu saglabāti šajā mirklī? Tikai un vienīgi šajā. Aiz šīm cilvēku sejām ir veselas pasaules, veselas dzīves, kuras mums nekad nebūs lemts ne uzzināt, ne uzminēt. Un šajā grāmatā, šajā patiesībā, ir daudz kā tāda, ko mēs varam tikai iztālēm apjaust, bet apstiprinājumu tam negūsim nekad.

“Vienīgais veids, kā pasauli padarīt par patiesību, ir mīlēt.”

Riika Pulkkinen (Rīka Pulkinena) ir somu rakstniece. Patiesība ir rakstnieces otrais romāns, taču nu jau tam piepulcējušies vēl, kas nenoliedzami norāda uz to, ka ne tikai somu, bet arī latviešu lasītāji par šo jauno rakstnieci dzirdēs (un lasīs) vēl ne reizi vien. Ziemeļvalstu rakstnieku darbus neesmu lasījusi daudz, bet tas, ko esmu, vienmēr ir priecējis manu sirdi un prātu ar fantastiski lielisku literatūru, par kuru gribas runāt atkal un atkal. Un tikai tad, kad jau piecpadsmito reizi kādam prasi, vai es tev stāstīju par to lielisko “ziemeļvalstu” rakstnieka grāmatu, kuru lasīju, un tev atbild, es to jau zina no galvas, tad zini, ka vēl divas reizes jāizstāsta un tad jau būs gana. Ziemeļvalstu rakstniekiem piemīt kaut kas tāds, kas prot lasītājus glāstīt ar vārdiem, un vienīgais, ko tu vari iesākt, ir tam pakļauties. Un šī reize nav izņēmums. (No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Izdevējs: Apgāds Mansards)

“Visiem ir jāuzdrīkstas ļauties nezināmajam, pasaule visiem ir vienlīdz sveša, pirms cilvēks uzdrošinās tiekties tai pretī un tā kļūst pazīstama.”

Anna ir divdesmit piecus gadus veca sieviete, kura ir zaudējusi ticību mīlestībai. Anna ir tā, kura allaž spēlē spēli ar nejaušajiem garāmgājējiem un izdomātajām dzīvēm. Tas ir tas, ko Anna labprātāk dara, iztēlojas citu dzīvi, savu paturot noslēpumā. Taču viss mainās brīdī, kad Annas mirstošā vecāmāte Elsa izstāsta, kādu stāstu, kuru abi ar Annas vectēvu Marti, turējuši noslēpumā visu mūžu. Tas ir mīlestības stāsts, kura galvenajā lomā ir Marti un kāda sieviete. Un šī sieviete nav Elsa. Kas ir šī sieviete? Kas tas bija par spēku, kas ļāva viņai nostāties starp Elsu un Marti? Kādu jūtu vētru spēj izraisīt nevainīga dēka, kurai bija iespēja neskaitāmi daudz reižu beigties, taču katru reizi šīs beigas bija kaut kā jauna sākums? Kā spēt piedot un konvertēt sāpes mūžīgā mīlestībā? Kā spēt izteikt to, ko noklusēt ir bijis vieglāk?

“Ko tad vēl nozīmē dzīvot, ja ne zaudēt sevi citu dēļ un atrast sevi no jauna citos cilvēkos.”

Grāmata Patiesība ir kā glezna. Vismaz es to tā iztēlojos. Kā glezna, kura top no Marti rokas, no tā paša, kurš ir viens no grāmatas galvenajiem varoņiem. Vīrietis. Tajā ir savas gaišās puses. Virsotnes. Tajā ir savas ēnas puses. Ielejas. Tajā ir smiekli un asaras. Mīlestība un naids. Tajā ir nodevība un piedošana. Tas ir ceļš, kurš var ilgt sekundes, un tas ir ceļš, kurš var ilgt mūžību. Un lasītājs neviļus kļūst par šī stāsta varoņu ceļa līdzgaitnieku. Cauri ilgām un sapņiem, kuriem nav lemts piepildīties. Cauri likteņiem, kuri lēnām kļūst par to nesēju cietumiem.

“Cilvēkam ir iespējams iziet no savas dzīves neatvadoties, nepaskaidrojot iemeslus. Ir iespējams pārkāpt slieksnim, atstāt citus raudam, kliedzam, dienām ilgi guļam uz priekšnama grīdas. Ir iespējams pateikt “tiksimies rīt”, skaidri zinot, ka tikšanās vairs nebūs nekad.”

Daudz par šo grāmatu priekšā stāstīt negribu, jo negribu jums nozagt iespēju to iepazīt pašiem, no pirmajiem pie viņa skrēja sieviete līdz pēdējiem neesmu viņam to stāstījusi, taču tagad to stāstu vārdiem. Tas, ko gribu iezīmēt, tas, ko man šķita svarīgi izcelt šajā grāmata, ir ģimene. Kāpēc šķietami laimīgās ģimenēs spēj iezagties šī sērga – krāpšana? Kas ir tas, kas pieļauj to, ka starp cilvēkiem, kuri viens otru mīl, spēj nostāties kāds cits? Cits, kuru gribas noglāstīt, cits, kuru gribas noskūpstīt, cits, kuru gribas iekārot. Kāds cits, kur smaidu gribas ierāmēt un pielikt pie sienas, cits, kura smaržu gribas iemācīties no galvas. Ģimenēs, kurās ir mīlestība, ilgas pēc citiem cilvēkiem nerodas tāpat vien. Varbūt tas ir dienas straujajā skrējienā aizmirsts glāsts, aizmirsts mīļš vārds, aizmirsts skūpsts uz pieres pēc brokastīm vai pazaudēts īsi pirms iemigšanas kaut kur starp baltiem, čabošiem palagiem. Varbūt tā ir iestrēgšana dienās, kad šķiet, viss šis jau ir bijis, pat iespējams reizes desmit. Varbūt tā vienkārši ir pārāk pārdroša sekošana saviem sapņiem. Pārāk pārdroša tiekšanās pēc ideāliem. Pārāk pārdroša aizmiršanās. Patiesībā ir iespējas gūt atbildes uz kaudzi no šiem jautājumiem.

“Ļaujoties sapņiem, mēs piešķiram īstenību viens otram.”

Patiesību, šo grāmatu, šo gleznu ir grūti lasīt, nolasīt. Grūti lasīt, jo katru zilbi, katru vārdu, katru teikumu un lapaspusi gribas izlasīt no jauna atkal. Un atkal. Un. Šo grāmatu ir ļoti grūti lasīt, jo visu laiku nākas apstāties pie ārkārtīgi burvīgiem un patiesiem domu lidojumiem, kuri pateicoties tulkotājai Maimai Grīnbergai, ieguvuši īstākos un pareizākos apveidus, lai tos iegrāmatotu savā atmiņā. Iemācītos no galvas kā skaitāmpantus. Šo grāmatu ir grūti lasīt, jo tā to vien prasa, lai to lasītu lēnām, lēnām, lēnām… izgaršojot katru mazāko niansi. Lasīt ātri – tas būtu negodīgi pret šī romāna varoņiem. Lasīt ātri un pazaudēt būtisko. Pazaudēt cilvēcisko – vēlmi aizpaijāt varoņu sāpes prom.

“Lūgdams piedošanu, cilvēks lūdz, lai viņu saredz tādu, kāds viņš ir, par spīti rīcībai. Savukārt, atsaukšanās uz to ir dziļākā mīlestība, uz kādu cilvēks spējīgs.”

Atpakaļ uz lapas augšu