Agnese Zarāne. Slīdošās kāpnes.

Agnese Zarāne. Slīdošās kāpnes.

“Mūsdienu pasaule ir kā slīdošas kāpnes – mēs visi esam ierauti rotējošā kustībā. (…) Cilvēks uz slīdošajām kāpnēm ir gluži kā marionete, kuru regulē svešas rokas, kas it kā zina labāk, ko tam darīt, bet patiesībā neko nezina!”

Agnese Zarāne ir jauna un visnotaļ daudzsološa rakstniece, kura plašākai publikai sevi piesaka ar savu pirmo romānu Slīdošās kāpnes. Rakstīt par Latvijas vidusskolēnu dzīvi, jauno rakstnieci iedvesmojis tas, ka pati studiju gados daudz lasījusi ārzemju autoru darbus, kas aizskar jauniešiem aktuālas tēmas – problēmas, attiecības, izvēles. Pašlaik rakstniece strādā pie sava īso stāstu krājuma, taču proza nebūt nav vienīgais lauciņš, kurā darbojas. Agnese Zarāne raksta arī dzeju.

Godīgi sakot, ilgi nevarēju izlemt vai rakstīt blogā par šo grāmatu vai arī tomēr nē, jo šis blogs nav tapis tāpat vien – rakstīšanas pēc. Šeit rakstu, jo cieņas un mīlestības izrādīšana pret grāmatām, ir ļoti liela daļa no manas ikdienas. Tieši tāpēc esmu tieši šeit un tagad, lai ieteiktu, manuprāt, vērtīgu literatūru, kuru lasīt gan pieaugušajiem (un mūžīgajiem bērniem), gan cilvēkbērniem, kuri uz savu pieaugšanu vēl cītīgi gaida rindā. Man ir svarīgi, lai lasītājs, izlasot manā blogā ieteiktu grāmatu, būtu tik ļoti apmierināts, cik apmierināts dodas uz veikalu, pēc tam, kad savācis visas akcijas uzlīmes, lai tās iemainītu pret tefal pannu vai dormeo spilvenu. Ir neizsakāms prieks un laime, kad saņem ziņu no bloga lasītājiem, ar tekstu: klau, es izlasīju to grāmatu, kuru ieteici, nu to, par signi un mūžīgi slīdošajām kāpnēm, man baigi patika, dod vēl. Tā gan ne reizi vēl nav gadījies, bet es ticu, ka aptuveni tā reiz varētu būt, un tā sajūta varētu būt tik pat lipīgi salda, kā tad, kad visu seju esi nosmērējis ar cukurvati. Kāpēc tomēr izvēlējos rakstīt par šo grāmatu? Jo tā man kaut ko ļoti atgādināja. Tā man atgādināja pašai sevi. (Izdevējs: Zvaigzne ABC)

Grāmatas galvenā varone ir 18 gadus vecā Signe, kurai nekas cits neatliek, kā vien mātes spiediena vadītai, doties tai līdzi, pārvācoties no mazās un piemīlīgās Ludzas uz vienmēr nemitīgi kūsājošo un disonējošo Rīgu. Signes galvenā rūpala ir ne tikai tas, ka Ludzā jāatstāj gan mīļotais draugs, gan labākā draudzene, bet arī tas, vai maz meitene, pelēkā pele no mazpilsētas tālu Latgales austrumos, spēs iekļauties ne tikai Rīgas straujajā ritmā, bet arī jaunajā skolā un klasesbiedru vidū. Iepriekš jau rakstīju, ka galvenās varones tēls man atgādināja pašai sevi. Es domāju, ka lielai daļai šīs grāmatas lasītāju, neviļus nāktos neredzamām saitēm saistīt Signi pašiem ar sevi. Arī es pati biju līdzīgā situācijā, kad pēc pamatskolas beigšanas, kādā no Kuldīgas novada skolām, mācības turpināt devos uz pilsētu, kur cilvēki lietusgāžu laikā neizmanto lietussargus un matus neieveido pēc jaunākajām modes tendencēm, bet gan tā, kā to nosaka vēja pūšanas virziens. Jā, es devos uz Liepāju. Arī man ik dienu nemitīgi vēders rāvās uztraukumu krampjos, jo biju uzkāpusi uz tām pašām slīdošajām kāpnēm, uz kurām atradās arī Signe, un atradās vairums no maniem skolas biedriem gan tad, gan tagad. Pārmērīga vēlme kādam izpatikt. Nemitīgi lauzīt galvu par to, ko gan citi par Tevi domās un padomās. Jaunieši (un arī liela daļa pieaugušo) neseko savām vēlmēm un saviem ideāliem. Tie labprātāk pieņem ideālus un vēlmes, pēc kurām tos vada citi. Reizēm ļoti iespējams, tas notiek neapzināti, taču lielākoties, vēloties izpatikt gan vecākiem, gan vienaudžiem, gan citiem ko viņi par mani padomās, cilvēki zaudē savu patieso identitāti, kļūstot vienkārši par kārtējo no bara, taču cilvēkus, kuri vēlas būt individuāli, atšķirīgi no pārējās sabiedrības masas, tiek atgrūsti vai uzskatīti vienkārši par dīvaiņiem.

“Aiz skaista iesaiņojuma dažkārt slēpjas tukšums – tāpat kā ar precēm mēdz gadīties. (…) Mēģini ielūkoties cilvēkos dziļāk.”

Ļoti lielu brūci Signes dzīvē rada arī tas, ka viņas vecāki ir šķīrušies. Signe dzīvo kopā ar māti, un tā tas ir tieši tiki ilgi, lai Signe pat vairs īsti neatceras, kā tas bija, dzīvot un būt kopā ar tēvu. Šajā attiecību peripetijā autore galveno lomu piešķir Signes mātei, kura Signes tēvu regulāri cenšas meitenes acīs noniecināt un pazemot, nemaz nenojaušot, ka Signei šī brūce sāp līdz pat kaulam. Signes māte šo situāciju izmanto kā aizsargreakciju, baidoties no tā, ka meita, vienīgais un svarīgākais, kas viņai jebkad ir piederējis, viņas miesa un asinis, deviņus mēnešus savā klēpī iznēsātais bērns, varētu viņu pamest, lai dotos pie sava, nekam īsti nederīgā un nekā pretī dot nespējīgā tēva.

“Mīlestība, ko izvēlies tu, ir kā… kā lēciens jūras bezdibenī.”

Signes māte iejaucas ne tikai meitas attiecībās ar tēvu, bet arī attiecībās, kuras meitene vēlas veidot ar pretēja dzimuma pārstāvjiem. Māte māca meitai, ka īsta mīlestība neeksistē. Ir tikai sāpes, kuras atstāj šķietama iemīlēšanās un tas, protams, neder nekam, jo padara sievietes vājas un nelietojamas. Bezkaislīgi manipulēt ar vīrieti, tieši tas ir tas, kas sievietei būtu jādara, nevis jāzaudē galva kāda vīrieša dēļ, kurš beigu beigās tāpat izrādīsies gan šmauklis, gan dzērājs.

“Sieviešu liktenis ir tāds, kāds tas ir. Mēs esam nepieciešamas tad, ja esam koptas, skaistas, dzemdēt spējīgas. (…) Šajā pasaulē noteicēji tik un tā ir viņi. Bet mēs, sievietes, varam gudri visu izplānot un veiksmīgi viņus vadīt, tā ka viņi to nemaz nenojautīs.”

To, vai Signe nokāps no nemitīgi rotējošā kustībā slīdošajām kāpnēm, uzzināt izdosies vien pašiem atverot grāmatas sākuma vāku un izlasot to vārdu pa vārdam sausu, kā vēsu kolas glāzi, tveices pārņemtā dienā, atduroties pret teju Vējiem līdzi cienīga mīlestības stāsta sižeta. Bet par to Signe domās rīt.

“Tu vienkārši nepazīsti cilvēkus, kas ir pieauguši.Tostarp nepazīsti pati sevi. Bet tev kļūst arvien labāk, tici man.”

Lai grāmata tālāk runā pati par sevi, bet tas, ko es pati vēl gribēju piebilst tās sakarā, ir tas, ka šajā grāmatā netrūkst arī daudzi Agneses Zarānes uzburtie monologi un dialogi, kuri brīžiem bija tik asprātīgi, ka lika ne tikai pasmaidīt, bet arī jauši un nejauši iespurgties. Grāmata noteikti patiks tiem, kuri stāv ar abām kājām uz zemes, jo šis romāns ir gaužām reālistisks un patiess, un tā, neapšaubāmi, ir viena no šī romāna burvībām. Kā autore pati kādā intervijā atklāj, šo romānu vēlējusies izveidot gaišu, taču ne māksloti pozitīvu, un, manuprāt, tas ir izdevies lieliski.

Atpakaļ uz lapas augšu