Silēna Edgāra, Pols Beorns. 14-14.

Silēna Edgāra, Pols Beorns. 14-14.

Lai piedzimtu grāmata, kura lasītāju aizvestu galvu reibinošā ceļojumā, nepieceļoties no dīvāna, ierasti ir vajadzīgs tikai viens vārdu un teikumu burvis. Taču šoreiz nav ierasti, jo šim jauniešu romānam tādi burvji ir veseli divi:

Silēna Edgāra ir franču valodas skolotāja, kā arī vairāku jauniešu romānu autore. Tāpat arī franču rakstnieks Pols Beorns ir vairāku ne tikai jauniešu, bet arī pieaugušo romānu autors. Abi rakstnieki raksta fantāzijas un zinātniskās fantastikas žanrā, kas noteikti ir arī viens no iemesliem, kāpēc tieši šie rakstnieki viens otru atrada, lai uzrakstītu jauniešu romānu četrrocīgi, jo tikai amata brāļi un māsas ir spējīgi saprasties no pusvārda, kas, kopīgas grāmatas rakstīšanā, ir pats būtiskākais. Saprast, ko otrs ir gribējis teikt, pirms tas ticis izteikts. Un, manuprāt, abiem šīs grāmatas burvjiem tas ir lieliski izdevies. Kā min pats Pols Beorns, tieši Silēna Edgāra bija tā, kas viņu uzrunājusi, jautājot, kāpēc gan mums neuzrakstīt romānu? Beornam atlicis vien tik daudz, cik noticēt Edgārai, noticēt idejai un pats galvenais – noticēt pašam sev. Silēnas Edgāras un Pola Beorna pirmais četrrocīgi sarakstītais romāns saņēmis daudzas balvas, to starpā ir Prix Gulli, jauno lasītāju balvu Prix de Incorruptibles, Puatjē Akadēmijas balvu par labāko laikmetīgo romānu un citas (ne mazāk nozīmīgas) balvas. Iespējams, ka Tev visu šo balvu uzskaitījums daudz neko neizsaka, tāpēc, lai pilnībā varētu spriest par to, cik laba vai slikta ir šī grāmata, Tev būs jāpieceļas no dīvāna un jāaiziet līdz tuvākajai bibliotēkai vai grāmatnīcai. Bet pēc tam, apsolu, ka šis romāns Tevi aizvedīs fantastiskā ceļojumā uz Franciju, kur varēsi sekot līdzi divu pilnībā nepazīstamu jauniešu draudzībai, kura izglābs ne vienu vien cilvēka dzīvību. (Grāmatu no franču valodas tulkojusi Valērija Lasovska. Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds)

Adrians (Silēna Edgāra) un Adriēns (Pols Beorns) ir vienaudži. Adrians dzīvo Korbenī, Adriēns – Lānā. Abiem puišiem ir ne tikai teju vienādi vārdi, bet arī pusaudžu vecuma problēmas, kuras ikdienas soli padara daudz gausāku un nomācošāku. Adriēna tēvs ir aizgājis no ģimenes, un par bērniem teju neatceras. Izņēmumu neizdarot pat bērnu dzimšanas dienās, aizmirstot gan par vienu, gan otru. Adriana tēvs ir līdzās ģimenei, tomēr viņu attiecības ir tik vēsas, cik reizēm vēsas nav pat Latvijas ziemas. Problēmas ir arī ar citiem vienaudžiem, skolas biedriem gan finansiālu, gan konkurences, gan citu iemeslu dēļ. Kā arī abi ir neprātīgi iemīlējušies. Kamēr viens nespēj atzīties savās jūtās, otrs ir spējis to izdarīt, taču ir kas tāds, kas abu mīlnieku starpā šķiļ dusmu un sāpju dzirksteles. Kādu dienu, precīzāk sakot, 2014. gada 1. janvārī, kādas nejaušas (vai tomēr pavisam jaušas?) sakritības (pareizāk sakot, īstas burvestības) rezultātā Adriēns, vēloties nosūtīt Jaunā gada apsveikumu sen nesatiktajam (un nīstajam) brālēnam, to nosūta Adrianam, kurš puisim ir pilnīgs svešinieks. Bet vai tomēr? Zēni, domājot, ka ir brālēni, uzsāk vēstuļu saraksti, kura, lai arī pārpratumiem pilna, kļūst par galveno mehānismu tam, lai iedarbinātu mūžīgas draudzības dzinēju. Adrians un Adriēns viens otram vēstulēs izklāsta gan savus sapņus, gan sirdsēstus. Katra vēstule tiek gaidīta ar lielāko nepacietību, zinot, ka abi viens otru spēj iedvesmot, gan tam, lai cīnītos un piepildītu sapņus, gan tam, lai mēģinātu atrisinātu visu, kas sirdij no sāpēm liek stāties. Kad beidzot abi zēni nolemj satikties, zeme ar debesīm sāk griezties teiksmainā dejā, un viss, kas šķiet prātam neaptverams, pēkšņi kļūst biedējoši īsts. Abi puiši saprot, ka abus nešķir vien divdesmit kilometru no Korbenī līdz Lānai. Abus šķir divdesmit kilometri un simts gadi. Adriēns dzīvo 2014., kamēr Adrians – 1914. gadā.

“Vai zini, kas ir savādi? Lasot Tavu vēstuli mani pārņēma dīvaina sajūta – it kā mēs dzīvotu divās dažādās pasaulēs.”

1914. gads visā pasaulē ienesa ārkārtīgi drūmas un dramatiskas vēsmas, sākoties Karam, kas izbeigs visus karus (šodien mēs to zinām kā Pirmo pasaules karu). Adriēns saprot, ka tieši Korbenī ir tā vieta, kuru šķērsos frontes līnija, neatstājot aiz sevis nevienu dzīvu dvēseli, nevienu veselu zemes pleķīti. Korbenī. Vietā, kuru par mājām sauc viņa labākais draugs Adrians. Adriēna uzdevums tagad ir pārliecināt draugu, ka viņš nav jucis. Pārliecināt draugu, ka viņam un viņa ģimenei draud nāves briesmas. Pārliecināt draugu, ka pēc iespējas ātrāk ir jāatrod drošs patvērums, jo kara zvani jau zvanīt zvana?

“Tagad es zinu – karš ir neizbēgams, jo pagājušajā nedēļā notika tas, par ko biji rakstījis: Sarajevā kāds serbu students nogalināja erchercogu Franci Ferdinandu un viņa sievu. (…) Pārlasot turpmāko notikumu gaitu, par kuru man rakstīji, es zinu, ka mums ir atlicis vien mēnesis, lai pamestu Korbenī. Man ir bail…”

Manuprāt, 14-14 ir ļoti dažādām emocijām piesātināta grāmata. Noteikti nav jābaidās no vārdiem – jauniešu romāns. Jo (kā es vienmēr saku un turpināšu teikt) bērnu un jauniešu grāmatām nav vecuma, garuma, svara un citu ierobežojumu. Tā kā, ja ir šāda iespēja, noteikti nepalaid to garām un izbaudi šo četrrocīgo vēstījumu, kurā abi autori lieliski parāda to, cik ļoti atšķirīga un tajā pašā laikā līdzīga var būt šī gadsimta atšķirtība. Kā ābols, kuru pārgriež uz pusēm. Saliekot pusītes kopā, tās veido vienu veselumu, atdalot – tās var pat pilnībā atšķirties viena no otras, tomēr tas joprojām ir ābols. Tie joprojām esam mēs.

Atpakaļ uz lapas augšu