Elīna Kokareviča «Rēgi»

Elīna Kokareviča «Rēgi»

«…aizmirst tikai slikto. Varbūt tāpēc cilvēki pieļauj vienas un tās pašas kļūdas atkal un atkal…»

(179. lappuse)

Notraušu putekļiem piebirušos zirnekļu tīklus no datora klaviatūras. Nopietnu seju izkrikšķinu pirkstu kauliņus. Tad maigi ielaižu pirkstu galus taustiņos. Kā otu krāsu bundžā, kuras nekad nepietiek (nekad nepietiek tam vienam istabas stūrim, tāpēc tam vienmēr priekšā piegrūžam grāmatu skapi). Piespiežu (tik). Piespiežu vēl vienu (tik). Un vēl (tik, tik, tik). Pēc brīža tāda tikšķēšana gāžas pāri klaviatūrai kā neapstādināma sniega lavīna (bet pulkstenis nosit precīzi «rudeni» – nežēlīga pretestība). Vārdi veļas kā sniega bumbas. Iestrēgst deniņos. Kā mierinājums iestrēgst. Uzdzen patīkami netīkamu zosādu. Bet tad no jauna uzsāk bīstamo skrējienu pāri melni baltajiem (glābšanas) spilventiņiem, kas rada zīmes, kuras šobrīd (pār)lasi(u). Četras sienas piepilda tikšķu simfonija (tik, tiktik, tik, tiktiktiktik, prātoju, vai no manis iznāktu Rahmaņinovs vai vismaz lādzīgs Delfi komentētājs, tik, tik). Dieva (tonalitāšu) zīmes (bet «Dievs ir miris» (atvainojos par priekšā teikšanu (sēdies, divi, klaviatūras bandubērn!))). Trīs mēnešu (ar komatu) klusēšanai pienācis gals (ak, ja vien tā būtu patiesība). Es (domās) skaļi kliedzu uz taustiņiem, it kā viņi (mazie latīņu alfabēta kalpi) būtu manas klusēšanas iemesls, bet (godīgas taisnības labad (un tas nekad nenes vēlamo rezultātu, neticiet viņiem!)) patiesībā tā biji tu.

Elīna Kokareviča  «Rēgi»Par kādu tieši izdzīvošanas instinktu ir runa, kad sēdi man pretī pie pusdienu galda un saki, ka jaunās virtuves tapetes ir kļūda, jo nepiestāv manai acu krāsai? Par kādu izdzīvošanas instinktu ir runa, kad pēdējo piena lāsi no pakas iepilini sauso brokastu pārslu bļodā, atstājot mani kailu melnas kafijas priekšā? Par kādu izdzīvošanas instinktu ir runa, kad zvani man piecos trīsdesmit no rīta, lai pateiktu, ka laika ziņās brīdināja par ceturto, īpaši nelabvēlīgo laika tipu. Mēs jau tā «tik reti dabūjām priecāties par dzīvi vai, kad dabūjām, tad ļoti klusi, slēgti, tikai sev. Nevis tā kā cilvēki parasti mēdz priecāties par dzīvi.» (47.lpp) Varētu būt, ka tas mums ir asinīs. Kluss prieks par nelaimi un neizdošanos. Manu domu līķu maisi no slimnīcas korpusa uz morgu skrien kā beigu titri mazbudžeta filmās – kadri slīd lēni, pat teiktu, ka slinki, vārdi vietām dublējas, atbalstītāji – vietējā pagasta pārvalde.
Par kādu tieši izdzīvošanas instinktu ir runa, kad, sūcot ābolu sulu caur salmiņu, mēģini man pateikt, ka paliksim šeit, jo «laika vecis» sola vietām mākoņainu, daļēji mākoņainu laiku. Vietām virs tevis. Vietām virs manis. Mākoņainu. Laiku.

«Vārdi dažkārt ir mānīgi, bet domas, kas atspoguļojas sejā – nekad.»

(55. lappuse)

Septembra pašā ieskaņā Valodu māja Facebook lapā pamanīju kaut ko tik skaistu, kā dēļ manas acis no telefona ekrāna nespēja atrauties vēl pāris minūtes (iepriekš tā bija atgadījies tikai tad, kad nejauši uzgāju Eštona Kučera jaunības dienu fotogrāfijas) – grāmatas vāku, kurš vienkārši atstāj mēmu, cik (sāpīgi) skaists tas ir. Autores Elīnas Kokarevičas vārds, jāatzīst, man bija svešs, taču pāris svarīgi klikšķi interneta pārlūkprogrammas meklētāja logā un top skaidrs, ka nevainīgas rotaļas ar «Rēgiem» īsā laikā var pārtapt bīstamā spēlē (ar augsti paceltu nūju), kā jau tas mēdz notikt, kad literatūrkritiķi (un zinātnieki) paši kļūst par kritikas upuriem. Pašnāvība sabiedrības labā. Tā kā mana grāmatu emuārista (cik aristokrātiski tas skan (it kā man mugurā būtu kleita, kas (tuvu un tālu) atgādinātu kāzu torti)) neizlasīto grāmatu parādu kaudze ir piecstāvu mājas augstumā (nesaskaņoti ar būvvaldi), nolēmu neskriet bankas kartei pa priekšu un nedaudz nogaidīt (lai gan apetīte bija nežēlīga). Taču pēc pāris dienām manā elektronisko vēstuļu pasta kastē pienāca ziņa no Valodu mājas burvīgās fejas ar kārdinošu piedāvājumu (nē, Hesburger atlaižu kuponi gan tie nebija (par laimi vai nelaimi)), kuram es nespēju nepiekrist. Pāris stundu (vismaz divdesmit četrām) vēlāk, es stāvēju dzīvojamās istabas vidū, turot rokās «Rēgus». Es (goda vārds) pagriezos pret to (sasodīto piecstāvu mājas augstuma) grāmatu kaudzi un novaidēju kaut ko līdzīgu vārdam «piedodiet». Man bija sajūta, ka šī ir tā grāmata, kurai būtu jābūt tai, kas pārtrauc klusumu. Šeit. Joprojām domāju, ka šī sajūta nebija mānīga.

«Cik bieži jūs varat būt paši? Ceru, bieži, visu laiku, katru dienu bez izņēmuma, ceru, ka visa šī pasaule ir radīta jums. Ka to kāds ir sacerējis jums par godu.»

(146. lappuse)

«Rēgi» ir stāstu cikls, ko savas (teju plaukstas izmēra formāta) grāmatas lapaspusēs ieaudusi Elīna Kokareviča (plaša profila speciāliste literatūrā). Deviņi stāsti. Stāsti, kuri berzējas viens gar otru. Noberž drēbes. Noberž ādu nost. Izurbina kaulos caurumus. Sadēj oliņas. Gaida pavasari. Ir skaidrs, ka autorei «patīk kosmosa mēroga metaforas» (23. lpp.), tāpēc jau ar pirmajiem elpas vilcieniem, kas atdala vārdu no vārda, ceļ (Berlīnes un Ķīnas mūrus) un gāž robežas, ir skaidrs, ka šī grāmata būs liela. Iekaros veselu plauktu grāmatu skapī. Atņems telpu (un elpu) citām grāmatām. Tām, kas nekad netaps lielas. Acīmredzot Kokareviča «Rēgus» radījusi, «lai iekšā kaut kas pārplīstu un viss līdz šim zināmais zaudētu nozīmi». (35. lpp.) Šie ir stāsti, kuros notikumu virknēm, kas seko citu citai, nav īpašas nozīmes. Nozīme ir emocijām, kas slēpjas zem katra tipogrāfijas mašīnas iešķaidītā burta grāmatas lapaspusē. Sausais atlikums. Jo «dažreiz nekas cits nepaliek pāri kā tikai klusums». (131. lpp.) Nozīme ir tam, ka šie deviņi stāsti mūsos atraisa (sa)jūtas, kuras iepriekš esam slēpuši. Vai par kuru eksistenci nemaz nezinājām…

«Pirms es satiku viņu, es vispār nezināju, kā tas ir – dzīvot nebaidoties. Bet viņa laikam nezināja, kas tas ir – bailes.»

(153. lappuse)

Tas, ko mēs meklējam, vienmēr atrodas tepat acu priekšā. Mums tikai vajag kādu, kas piebiksta ar pirkstu un pasaka, ka tie «rēgi» (jā, jā, tie paši, kas uz vāka (un iekšpus)) esam mēs paši. Mēs esam tie, kas staigā pa pasauli, kā vājas cilvēku atblāzmas, mēs esam hannas. Mēs esam murgi, no kuriem paši nespējam atmosties. Mēs esam tie, kas nesaka ne vārda. Gaidām pienākam īsto brīdi, īstos vārdus, bet beigu beigās izmisumā palaižam visu garām. Autobusa pieturas, starpsezonu izpārdošanas. Dzīves. Mēs atliekam vārdus. Atņemam iespējas. Mēs esam viņas. Mēs slīkstam eksistenciālu pārdomu okeānos, bet patiesībā esam vien cilvēciskas niecības, kas pie gaļas stenda nespēj izvēlēties pareizo desu sviestmaizei. Un tad tu, niecība, ļauj izvēlēties pārdevējai: «Man, lūdzu, vienu. Pēc jūsu ieskatiem.» Un pārdevēja pēc saviem ieskatiem izvēlas pašu dārgāko. Taču «kāda gan nozīme, kur kā un kāpēc? Tāpat agrāk vai vēlāk visi nosprāgsim.» (31. lpp.) Mēs esam alīdas. Mēs esam dienas, kuras mums jādzīvo un kuras mēs nedzīvojam. Esam tie, kuri mēģina atvērt durvis, kuras nav domātas mums. Sist un spārdīt ar cerību, ka «kādā brīdī durvis vienkārši padosies, it kā nekad nebūtu pretojušās.» (239. lpp.) Mēs esam eiprilas. Mēs esam tie, kas padodas brīžos, kad beidzot saņemam drosmi (cilvēciskas niecības). Mēs baidāmies no brīža, «kad vajadzēs atmosties un turpināt dzīvot.» (203. lpp.)

«Okeāns bija ne tikai viss par mums, bet arī tas, ko mēs par sevi nezinājām.»

(203. lappuse)

Manī līdz kaulam ieēdusies Elīnas Kokarevičas valoda. Tā ir apbrīnojami smalka. Trāpīga kā adatas (ar pērli) spicais gals. Reiz sākusi savu darbu, tā nodursta līdz nāvei. Es ar saviļņojumu krūtīs vēroju, cik pamatīgi autorei izdevies izrakstīt no manis ārā visu, ko pati sevī domāju. Par sevi. Par līdzcilvēkiem. Par pasauli, kuru radu (vai neradu, jo…) Cilvēkiem šķiet, ka tie ir tik dažādi. Kā krāsu spektrs. Taču patiesībā mēs visi esam balti. Tukšas rindkopas starp svarīgām domām. Jūtām. Mūsu vārdi (un darbi) paliek komentāru sadaļās. Privātās sarakstēs. Atdzisušās kafijas krūzēs…
Šie stāsti nav seriāli ar nebeidzami garu sēriju (un sezonu) skaitu, kur varoņi mirst, kad tiem apnīk pakļauties scenārija autora prāta aptumsumiem. Kad beidzas līgums (bet, kad jāparaksta jauns, pildspalvai pēkšņi beigusies tinte). Šie deviņi stāsti ir stāsti «par to, ka esmu sevī iekšā, par to, kas esmu savās domās.» (34. lpp) Sevī iekšā es esmu trausla. Kā viens zirnekļa tīkla pavediens. Tik vientuļa. Tik trausla. Teju acīm nesaredzama. Bet pietiekami stipra, lai saaugtu ar šiem deviņiem stāstiem. Izaugtu par citu. Kaut uz brīdi.
Man patika tas, ko lasīju un tā nav tikai neizskaidrojama izlikšanās. Es kāri tvēru visu, ko abas autores – gan teksta, gan ilustrāciju – sniedz katram lasītājam, taču kāri tvēru to pa savam. Un, ja man ir sajūta, ka autors raksta man(i), nevar būt baudas lielākas.
«Rēgi» nenoliedzami pie lasītājiem nonākuši īstajā laikā – tie būs lielisks rudens blakusefekts. Mākslinieces Līvas Pakalnes-Fanelli maģiskā ilustrāciju mikropasaule atdzīvojas Elīnas Kokarevičas tekstos. Savijas. Sapiņķerējas. Reizinās un dalās. Izvelk kvadrātsaknes un kāpina. Atrod (un aizmirst) iksus un igrekus. Man ir ļoti grūti saprast, vai maz šajā grāmatā ir kaut kas tāds, kas man nepatiktu. Kaut kas, ko bakstīt ar kakainu puļķi un tīksmināties par savu neatkārtojamo gaumes izjūtu. Tā bija lieliska atkāpe no visa, kas pēdējo mēnešu laikā lasīts. Tie bija svētki.
Ar neviltotu interesi vērošu, kā «Rēgi» pārņems grāmatmīļu prātus un sirdis (un lasāmo grāmatu kaudzes).

«Lai gan – kurš var droši un pilnībā pārliecināti apgalvot, ka pazīst pasauli un citus cilvēkus tā, ka viņi nekad nevarētu pārsteigt ar kaut ko, ko pat nav iespējams iedomāties.»

(200. lappuse)

Izdevējs: Valodu māja, 2021

LAI BRĪNUMAINA PAZAUDĒŠANĀS GRĀMATU LAPASPUSĒS!

Atpakaļ uz lapas augšu