Ērlenns Lū. Mulejs.

Ērlenns Lū. Mulejs.

“Cilvēki domā, ka dievs ir briesmīgi gudrs un īpašs, bet man šķiet, ka viņš ir tāds pats, kā visi pārējie.”

Es nekad neesmu rakstījusi dienasgrāmatu. Gribētu ticēt, ka tikai un vienīgi tāpēc, ka man nepatīk skriet. Jā. Man nepatīk. Nepatīk skriet ne pa dzīvnieku iemītām meža takām, kas kā artērijas sazarojas sīkos kapilāros, sazarojas līdz izgaist ne reizi neaizskartos sūnu laukumos, ne pa jūras izrobotām vagām, kur atpūtnieki saules staru apskatei izliek savus puskailos ķermeņus. Jā. Man nepatīk. Nepatīk skriet ne domās, ne sapņos. Ne uz papīra lapām, kuras labsajūtā gurkst kā smiltis ik reiz, kad pildspalvas lodīte pieskaras tās celulozes ādai, lai uz mūžiem saplūstu kopā ar to kodētos tintes traipos, kas citiem neizsaka neko. Skriešana ir pārvērtēta. Tāpat, kā pārvērtēta ir kafija ar pienu rīta skurbumā, šokolādes saldējums. Un nāve. Tāpat, kā pārvērtēts ir viss, bez kā mēs, šķietami vērtīgie dabas veidojumi, varētu iztikt.

“Cilvēki, kas skrien, no kaut kā bēg. Viņiem ir problēmas. Un cilvēkiem, kuri skrien daudz, problēmas acīmredzot ir lielākas nekā tiem, kuri skrien maz.”

Par to, ka kādu dienu manās rokās nonāks grāmata, kuras ražošanas procesā iesaistījies arī otrreizējās pārstrādes papīrs, kas izgatavots, ievērojot visus labas ražošanas prakses nosacījumus, bet uz vāka attēlota krītoša, visticamāk, kādas Āfrikas lidsabiedrības pasažieru lidmašīna (un varbūtība, ka lidmašīna veic savu pēdējo lidojumu virs Sahāras tuksneša, lai pēcāk nosēstos metāllūžņu pieņemšanas punkta laukuma pašā vidū, ir diezgan augsta), man nebija šaubu, jo kopš brīža, kad maldoties pa datortīklu okeāna dziļvagām, biju uzzinājusi par šādas grāmatas eksistenci, mani pārņēma vēlme mesties iekšā šīs grāmatas meklējumos. Tomēr reizēm mūsu rokas ir tieši tik garas, cik tās ir. Un reizēm (lielākoties) tās nesniedzas tik tālu, cik tālas ir mūsu vēlmes. Apziņa, ka Mulejs nav pieejams ne vietējā bibliotēkā, ne grāmatu veikalos, uzspieda mūsu attiecību statusam tiksimies, kad tiksimies zīmogu. Kad pagājušā gada izskaņā mani uzrunāja izdevniecība u.c., biju patīkamu gaidu saviļņota, jo e-pastā, kurš vēstīja, ka Gābriela Skota romāns Avots ir ceļā, lai šķērsotu teju pusi Kurzemes un nonāktu ne tikai manās rokās, bet arī šī bloga lappusēs, bija melns uz balta rakstīts, ka kopā ar Avotu pie manis ceļo vēl divas citas grāmatas, kuru šūpulis kārts citas izdevniecības paspārnē, tomēr ar daļu izdevniecības u.c. komandas darba. Kad atvēru sūtījumu un sapratu, ka manā priekšā ir Mulejs, mazliet noziedzīgi iedomājos, ka nekad mūžā neesmu bijusi tik priecīga ieraudzīt krītošu lidmašīnu.

“Cilvēkiem nevajadzētu iegādāties mājdzīvniekus. Un ģimeni ne tik. Ir pārlieku sāpīgi, kad tās vairs nav.”

Ērlenns Lū (Erlend Loe) ir norvēģu rakstnieks, tulkotājs un scenārists. Tie, kuri iepriekš bijuši pazīstami ar Ērlenna Lū latviski tulkotajiem darbiem (Naivi. Super.; Doplers; Kurts četrās grāmatās), pārlapojuši tos lapu pa lapai pirms gulētiešanas, starp vilcienu pieturpunktiem vai pie vakariņu galda, atjaucot izlasīto ar kartupeļiem un mērci, zinās, ka rakstniekam piemīt stils, kuru būtu grūti sajaukt ar kaut ko citu (piemēram, viskiju). Tāpat ir ļoti grūti nevilkt paralēles starp viņa ironisko un provokatīvo varoņu redzējumu, notikumu virzību un to, ka pats rakstnieks reiz strādājis par slimnieku kopēju psihiatriskajā slimnīcā – vietā, kur rakstāmais materiāls pats lec uz papīra, lai to iegrāmatotu. Jāteic, ka šī ir pirmā reize, kad tiekos ar Ērlennu Lū kādā no viņa darbiem, tāpēc mani pārsteidzis viss, taču visvairāk – rakstnieka spēja iemiesoties astoņpadsmit gadus vecas meitenes ādā, radot dienasgrāmatu, kuras lasīšanas laikā mēs – lasītāji, tiekam izvesti cauri neticami skaudriem, taču zobgalīgiem notikumiem, kuri, kā veļas mašīnas centrifūga, liek meitenes dzīvei atkal un atkal kūleņot. Un līdztekus arī mums. (No norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; Izdevējs: Nordisk, 2012)

“Vēlēšanās atņemt sev dzīvību rodas, kad sāpes, kas pārņēmušas cilvēku, šķiet nesamērojami lielākas par resursiem, kas pieejami, lai tiktu ar tām galā. Lielākā daļa no tiem, kas apsver iespēju izdarīt pašnāvību, ilgojas atbrīvoties no sāpēm un izjust atvieglojumu, bet atvieglojums ir sajūta. Ja cilvēks atņem sev dzīvību, viņš vairs nevar izjust nekādu atvieglojumu.”

Grāmatas (dienasgrāmatas) Mulejs galvenā varone ir tik tikko astoņpadsmit gadus sasniegusī Jūlije. Meitene, kura vienā dienā zaudē trīs ceturtdaļas savas ģimenes – tēvu, māti un brāli, teju visneiespējamākajā veidā – triecienā pret Āfrikas kontinentu. (Aviokatastrofā). Diena, kad Jūlije savā telefonā saņem īsziņu ar tekstu – Mēs krītam. Mīlu tevi. Dari, ko vēlies. Tētis., kļūst par atskaites punktu neizbēgamajam – meitenes neremdināmajai vēlmei mirt. Pēc pašas Jūlijes aprēķiniem nāve viņu apciemos vien pēc astoņdesmit gadiem, taču tik daudz laika, lai gaidītu kaulainās pieskārienu, meitenei nav. Tāpēc drošākais veids, kā pēc iespējas ātrāk satikt starp cilvēkiem milzu respektu ieguvušo [nāvi], ir doties tai pretī. Taču Jūlije vēl nenojauš, ka nāve nepieņem nelūgtus viesus, un katrs mēģinājums izdarīt pašnāvību ne tikai cietīs neveiksmi, bet arvien vairāk attālinās no tās.

Lai arī Jūlije ir pilna apņēmības mirt, viņa apzinās, ka neatkarīgi no tā, ka kuru katru brīdi var atņemt sev dzīvību, viņai katru dienu ir jāceļas no gultas, jāuzvelk tīras drēbes un jātver diena tāda, kāda tā ir. Un vēl vairāk. Tas, ka cilvēks prāto par pašnāvības izdarīšanu, nav nekāds attaisnojums nevīžīgai ārienei vai ilgai gulēšanai. Un pat tad, ja tā ir tikai maska. Jūlije joprojām (savtīgu iemeslu vadīta) savā tuvumā patur cilvēkus – gan draudzeni Konstansi, kuras pareizība ir tik uzkrītoši nepanesama, ka ilgāka uzturēšanās viņas sabiedrībā dedzina acis spēcīgāk nekā saule (vismaz man), gan Kšištofu – poļu viesstrādnieku, flīžu līkšanas speciālistu (ar šķietami nesliktu ārieni) un psihoterapeitu Geiru (psihogeiru) – likteņa ironiju jeb cilvēku, kurš pelna iztiku ar citu cilvēku analizēšanu, taču tajā pat laikā sirgst ar apbrīnojamu fantāzijas un iekšējās dzīves nabadzību. Visus šos (un arī citus) kolorītos Muleja personāžus lasītājs iepazīst tikai no skata punkta, no kura tos redz pati Jūlije, tāpēc bieži vien ir grūti saprast, kurā brīdī raksta meitenes prāts un kurā neprāts. Taču Jūlije raksta. Un šķiet, ka tieši rakstīšana ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc katrs solis pretī nāvei tikai attālina.

“Veselie nespēj saprast, kā ir būt slimam, un cilvēki, kuri grib dzīvot, nespēj aptvert, kāpēc kāds grib mirt. Tā vienkārši ir.”

Kādu dienu Jūlije nolemj bēgt. Lai arī pati meitene apgalvo, ka lielākajai daļai sabiedrības ir romantizēta attieksme pret nāvi, it kā tā būtu kas varens, it kā nāve būtu sākums kam lielam, Jūlije, esot prom no zemes, lidojot nezināmā virzienā (ar cerību, ka iespējams tieši pretī nāvei), nolemj, ka mirt vēlas tieši tāpat, kā viņas ģimene – metāla putnam (lidmašīnai) ietriecoties Centrālās Āfrikas miesā, sadegot un sajaucoties ar tuksneša smiltīm. Taču cilvēki, kuriem ir lemts kaut uz mirkli pāršķērsot meitenes dzīvi, tai esot ceļā, kura galamērķis ir satikšanās aci pret aci ar nāvi, to arī pagarina. Tas, ka cilvēkiem bez teikšanas jāsaprot, ko citi jūt vai domā, ir sarežģīti un nejēdzīgi – un to, ka ir tieši tā un ne savādāk, Jūlije izmanto savā labā – gan to, ka neviens pat nenojauš Jūlijes plānus, gan to, ka zem savas sirds jau kādu laiku nēsā mazuli.

Ja šķietami mātes jūtām būtu jāieslēdz visi pašsaglabāšanās instinkti, tas nenotiek, jo kaut ko tik sīku kā augli, kurš mīt mātes klēpī, Jūlijei ir grūti uztvert nopietni. Man, savukārt, kā lasītājai (un mātei) ir grūti uztvert pašsaprotami faktu, ka kaut kas tik brīnumains (kā mātes miesās briestošais mazulis) nespēj iedarbināt mehānismu, kas spētu apturēt nenovēršami tuvojošos bezjēdzību. Taču, lai cik ironiski tas nebūtu, tieši tas, ka nenovēršamais tuvojas, liek Jūlijei pārdomāt un no visas sirds vēlēties, kaut šī diena nekad nebūtu pienākusi.

“Es gribēju mirt, taču man tas neizdevās, un tagad, kad es beidzot gribu dzīvot, es miršu.”

Kad cilvēks grib mirt, viņš jūtas stiprs un neuzveicams, taču, kad šis brīdis pienāk, kad pienāk brīdis mirt, vēlme dzīvot aizēno visu, kas iepriekš šķitis tik ļoti nepieciešams. Nenoliegšu, ka lielāko daļu šīs dienasgrāmatas nodaļu, es dusmojos uz galveno varoni (iespējams, ka pat pirmo reizi mūžā kāds grāmatas varonis mani reizē gan saniknojis, gan licis dziļās līdzi jušanas sāpēs piemiegt acis) par tādu absurda dramaturģijas izvešanu uz grāmatas lapaspušu skatuves. Taču saprotot, ka katram ir tiesības izjust un izdzīvot sēras ar individuālu attieksmi pret īstenības formām un bezformām, manas dusmas konvertējās žēlumā, pakāpeniski pāraugot vienā vienīgā vēlmē – aizpaijāt visas Jūlijes sāpes prom.

Romāns Mulejs kā puzle, pa gabaliņam vien, pa gabaliņam vien kopā liekama. Un, kad beigu beigās tie būs salikti, galā vienalga iznāks kaut kāda sūda bilde

“Šis viss acīmredzami ir man pašai adresēta vēstule.”

Atpakaļ uz lapas augšu