Italo Kalvīno. Ja reiz ziemas naktī ceļinieks.

Italo Kalvīno «Ja reiz ziemas naktī ceļinieks»

“Teksts, kad tu to lasi pats, ir kaut kas tāds, kas tiešām pastāv un pret ko tu neizbēgami atduries; turpretī, kad tev to balsī tulko, tas ir kas tāds, kas vienlaikus pastāv un nepastāv un kam tu nevari pieskarties.”

Es nekad nelasu vairākas grāmatas vienlaicīgi. Tāpat kā nemēdzu iet divos virzienos vienlaicīgi, vai nemēģinu padzerties no vairākām krūzēm. Vienlaicīgi. Nekārtoju visas savas prāta vētras uz papīra lapas vienlaicīgi. Neatzīstos mīlestībā vairākiem cilvēkiem vienlaicīgi. Vienlaicīgi nemēdzu arī skatīties visās savās pagātnēs un nākotnēs vai vienlaicīgi būt par sevi un būt par kādu citu. Es nekad neatbildu uz vairākiem telefona zvaniem vienlaicīgi vai vienlaicīgi nezvanu vairākiem mobilo sakaru abonentiem. Vienlaicīgi neizrauju visas pasaules patiesības un nepatiesības no neesamības vai gluži pretēji – nenoslīcinu tās vienkopus neesamības okeāna bezgalībā. Vienlaicīgi. Nerunāju saliktos sakārtotos un saliktos pakārtotos teikumos vai pieturzīmes nekrauju vienu otrai virsū bez jēgas kā plānās pankūkas bez pildījuma. Vienlaicīgi. Es nerādu vienkāršus kāršu trikus iesācējiem, vienlaicīgi maisot biešu zupas biezumus katlā uz plīts. Vienlaicīgi neguļu gultā starp palagu un segu un zem gultas nekutinu putekļu ērcītēm pēdas. Vienlaicīgi. Nezaudēju. Un. Neuzvaru. Es nekad nelasu vairākas grāmatas vienlaicīgi, taču kādu dienu manās rokās nonāca grāmata, kura man lika to darīt. Lika lasīt vairākas grāmatas vienlaicīgi, atstājot man tikai divas iespējas – tēlot absolūtu neziņu un padoties katram autora uzrakstītajam burtam vai bēgt no vēlmes šķirt lappusi pēc lappuses uz priekšu bez apstājas jau pašā sākumā – kamēr nav par vēlu, kamēr vēl neesmu sapinusies autora izliktajos slazdos, kas piesūcināti ar teikumu straumēm, kas reizēm pasaka visu, bet reizēm nepasaka neko. Es padevos.

“Es neticu, ka viss Visums ir ietilpināms valodā; mana problēma ir tas, kas paliek ārpusē, neuzrakstītais, neuzrakstāmais. Man neatliek nekas cits kā rakstīt visas grāmatas, rakstīt visu iespējamo autoru grāmatas.”

Neskaitāmas reizes savos bloga ierakstos esmu runājusi par to, cik svarīgs ir brīnumaino tipogrāfijas galaproduktu (grāmatu) tulkotājs. Reizēm bloga lasītājam varētu šķist, ka nepieklājīgi daudz. Tomēr, ja kādu dienu mēs pamostos pasaulē, kurā nebūtu neviena cilvēka, kura Curriculum Vitae varētu atrast burtu savienojumu, kas veidotu vārdu tulkotājs, mums pašiem nāktos stāties pretī gariem romāniem (kas mūsdienās esot pilnīga nejēdzība) rakstītiem valodās, kuras mums nav pa spēkam. Tāpēc ir viņi. Cilvēki, kuri zina vārdnīcas no galvas, kamēr mums (pārējiem) problēmas sagādā atcerēties kaut vai tikai to, kas šodien par dienu (vismaz man (vismaz šodienas apstākļos)). Neraugoties uz to, ka esmu lasītājs ar visai mazu aktīvas lasīšanas pieredzi (gads un četri mēneši), man jau ir izveidojusies shēma, kā zināt, ka grāmata, kura nonāks manā grāmatu plauktā, tur arī paliks. Vismaz līdz brīdim, kad mani mazmazbērni tās nodos makulatūrā. Proti, es neiedziļinos vārdā un uzvārdā, kas lepni uz vāka virs grāmatas nosaukuma slejas (kā Rīgas smailēs zelta gaiļi) un reizēm neizsaka pilnīgi neko. Es atveru grāmatas vāku un meklēju tur tulkotāja vārdu. Un tikai tā grāmatas nonāk manā grāmatu plauktā vai paliek grāmatnīcās, viena uz otru gulošas. Es ticu tulkotājam, ne autoram. Taču šoreiz tieši ticība tulkotājam, lasot Ja reiz ziemas naktī ceļinieks, liks sekot grāmatas medībām, kuras, lai arī ko kāds mēģinātu apgalvot, liks Tev atkal un atkal vienlaikus dzīvot vairākas dzīves. Un galu galā, vai tad tieši tāda nav jebkuras grāmatas iecere?

“Grāmata, ko es meklēju, ir tā, kas piešķir pasaulei jēgu pēc pasaules gala, jēgu, ka pasaule ir gals visam, kas pasaulē ir, un ka vienīgais, kas pasaulē ir, ir pasaules gals.”

Italo Kalvīno (Italo Calvino), Kubā dzimušais itāļu rakstnieks, tiek dēvēts par vienu no 20. gadsimta izcilākajiem īsprozas meistariem, kurš brīvi eksperimentējis ne tikai ar literāru darbu formām un stilu, bet arī ar lasītāju prātiem, saistot tos važās ar pasauli, kura sairst un savā sabrukumā ievelk arī pašus lasītājus. Tas, kas man patiešām dara smaidīgu muti, ir tas, ka tulkotāja Dace Meiere veiksmīgi stājusies pretī Italo Kalvīno ne tikai Ja reiz ziemas naktī ceļinieks, bet arī miniatūrajā romānā Neredzamās pilsētas, kārtējo reizi apliecinot (vismaz man), cik patiesi svarīgs ir vārds un uzvārds nevis uz grāmatas vāka, bet iekšpus, radot patiesu baudu lasīt katru vārdu. (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

“Katrā ziņā visi stāsti ved pie secinājuma, ka dzīve, ko cilvēks nodzīvo, ir tikai viena vien, viengabalaina un blīva kā savēlusies sega, kurā vairs nevar atšķirt atsevišķus pavedienus, no kuriem tā austa.”

Romāns Ja reiz ziemas naktī ceļinieks pakļauj Lasītāju saviem spēles noteikumiem jau ar pirmajiem teikumiem. Tieši tik ļoti, ka vairs pat nav saprotams, kurš kuru pēc pāris mirkļiem centīsies aprīt, Lasītājs romānu vai romāns Lasītāju. Skaidrs, ka vienam no tiem jākļūst par vergu, kuram pēkšņi jāaprij jebkurš teksts, kas pagadās acu priekšā. Un šeit jau acīmredzami iezīmējas, kurš no abiem tas būs. Lasītājs pirmo reizi mūžā atver romānu Ja reiz ziemas naktī ceļinieks. Un tāpat, kā romāna galvenais varonis, pirmo reizi mūžā izkāpj vilciena stacijā, vietā, kura šķietami atsauc atmiņā sen zaudētus laikus un vietas, radot ilūziju, ka šajā stacijā pavadīta teju vesela mūžība. Šāda manipulācija rada nepareizu īstenības uztveri, liekot domāt, ka ir iespējams nodzēst notikumu sekas un restaurēt to sākotnējo stāvokli. Taču nav. Tā ir tikai spēle, kuras noteikumi paredz, ka lapu pa lapai sekosi līdzi autora vārdu simfonijai, kas ievelk sevī kā lielveikala virpuļdurvis, no kurām nav izejas. Pēkšņi pašā interesantākajā vietā romāns apraujas. Kā reizēm apraujas rokas stiepiens pretī no papīra tik tikko izlobītai konfektei. Un viss, ko vari darīt, ir doties līdzi Lasītājam romāna turpinājuma meklējumos, ticot, ka viņš to atradīs.

Drīz vien kļūst skaidrs, ka šīs valdzinošās spēles aizsācējs ir nevis autors, bet tulkotājs. Lai kur Lasītāju aizvestu īstā romāna meklējumi, tie vienmēr noved strupceļā – brīdī, kad šķiet, īstā romāna turpinājums ir Lasītāja acu priekšā, turpinot pārtrūkstošo gaitu, jau tūdaļ nākas atskārst, ka romānam, kuru viņš tur rokās, nav nekā kopīga ar to, kuru tas lasīja vakar. Taču arī nepareizais romāna turpinājums Lasītāju ievelk savos tīklos, sabradājot ilgas pēc īstā romāna meklējumiem, tādējādi jaunajam romānam pilnībā ļaujot pārņemt varu pār sevi un liedzot racionālajam saprātam kalpot iztēles labā. Un pēkšņi pašā interesantākajā vietā romāns apraujas. Lasītājs kārtējo reizi ir spiests atzīt sakāvi tulkotāja priekšā un atgriezties pie tā, kas šķietami kļuvis par ikdienišķu notikumu likumsakarību – romāna turpinājuma meklējumiem. Meklējumiem, naivi cerot, ka tulkotājs pārtrauks savas sazvērestības, ļaujot izbaudīt romānu līdz galam bez tā pārtrūkšanas visaizraujošākajā vietā. Taču tā joprojām ir spēle. Spēle, kurā tiek ierauti visi. Arī mēs.

“Lasīt nozīmē doties pretī kaut kam, kas būs un par ko vēl neviens nezina, kāds tas būs…”

Ja reizi mūžā esi redzējis kaut pāris sērijas no kāda meksikāņu seriāla, tad īstajai romāna garšai būtu jābūt ļoti tveramai – sērija tuvojas finālam, mūzika tiek sakāpināta, Konsuela tūlīt atklās Migelam, ka tieši viņš, nevis Huans, ir viņas gaidāmā bērna tēvs, karsti paliek ne tikai televizoram, bet arī tev, tāpēc pirmais, ko dari, centies atbrīvoties no džempera, kas jau teju piekusis pie miesas… Un viss. Sērija beidzas. Tu tver pēc televīzijas programmas, redzi, ka turpinājumā sekos nākamā sērija (pēc Bonux, RIMI mamutu dienu, priekšvēlēšanu aģitāciju reklāmām), taču sērijai, kura seko, nav pat tālas radniecības ne ar Konsuelu, ne Migelu, ne demogrāfijas celšanu otrpus Meksikas līcim. Tu protams vari sūdzēt tiesā televīzijas kanālu, liekot nosegt izdevumus, kas radušies, cenšoties ar nomierinošu preparātu palīdzību reanimēt centrālo nervu sistēmu, tomēr tu tāpat nekad neuzzināsi, kā Migels reaģēja uz Konsuelas sacīto. Lai remdētu slāpes, tu metīsies nākamā seriāla sērijā, kura, visticamāk, noslēgsies tieši tāpat.

Italo Kalvīno radījis neaprakstāmi lielisku literatūras labirintu (un ar “neaprakstāmi” es domāju tieši tā – viss, ko rakstīju iepriekš, nav pat salīdzināms ar sajūtām, kuras valda romāna iekšienē), kuru baudāmu padarījis neapšaubāmi talantīgās tulkotājas Daces Meieres pieskāriens, kas, lai arī šķietami maigs, nevienā brīdi neļauj atslābt un atrauties no detaļu pārpilnības, kas caurvij visus grāmatā iesāktos romānus, kuri joprojām nav atraduši savus turpinājumus. Taču, kas to zina. Varbūt tā joprojām ir spēle. Joprojām. Šaipus romānam. Varbūt gan Lasītājam, gan mums nākas lasīt vienu un to pašu romānu. Atkal un atkal. Tikai nonākot pie tā turpinājuma, esam mainījušies paši un redzam lietas tādas, kādas iepriekš neredzējām. Varbūt mēs kļuvām par upuriem paši savam prātam. Varbūt.

“Lai būtu kā būdams, šis ir tāds romāns, kurā vienreiz iekļuvuši, jūs gribētu doties tālāk neapstādamies.”