110 grāmatas 365ās dienās. (2019. gada grāmatu TOPs)

110 grāmatas 365ās dienās. (2019. gada grāmatu TOPs)

“Visiem ir jāuzdrīkstas ļauties nezināmajam, pasaule visiem ir vienlīdz sveša, pirms cilvēks uzdrošinās tiekties tai pretī un tā kļūst pazīstama.” (Rīka Pulkinena. Patiesība.)

Esmu diezgan praktiska sieviete. Aizlūzušu nagu salīmēju ar superlīmi. Cauras zeķubikses – ar nagu laku. Ja dzīve man dod citronu, es tai dodu sīpolu. Kartupeļus no šķīvja nolasu pirmos, karbonādi pataupot saldajam ēdienam. Esmu 75% latviešu un 25% lietuviešu meitene. Praktiskums man ir asinīs. No emociju slūžu atvēršanās pasākumiem izvairos, kā izvairos arī no matemātiskām darbībām, kuru nosaukumi ietver sevī arī tādus burtu virknējumus kā trigonometriskās funkcijas. Taču šo (relatīvi emocionālo) brīdi gaidīju jau sen. Gaidīju ilgi. Gaidīju ar nepacietību. Gaidīju izdevību, kad bez sevis šaustīšanas, beidzot varēšu atskatīties pār plecu uz izdarīto (lasīt: izlasīto).

“Dažkārt es prātoju, vai pareizi un nepareizi ir antonīmi vai tikai divi veidi, kā pateikt vienu un to pašu.” (Golnāza Hašemzāde Bunde. Tie bijām mēs.)

2019. gads manā dzīvē ieviesa pamatīgas korekcijas – liekot man no mūžīgās telefonā lūrētājas kļūt par grāmatu ostītāju un burtu mīlētāju. Skaidrs ir viens – ja kāds 2018. gada 30. decembrī man būtu pateicis, ka jau pēc dažām dienām es iemīlēšos grāmatu lasīšanā no ausu galiņiem līdz papēžiem un atpakaļ, visticamāk, šis cilvēks manās Jaungada viesības paliktu bez svētku rasola un glāzes lēta šampanieša, no kura kājas noreibst ātrāk nekā galva, bet vēders izbauda īstu centrbēdzes spēku. Tas, ka ar grāmatām saprotos labāk nekā ar cilvēkiem, kļuva skaidrs, kad tik tikko biju aizvērusi savu deviņpadsmito (janvāra mēnesī) izlasīto grāmatu (Jevgeņijs Vodolazkins. Aviators). Par visai atzītu joku līdzcilvēku vidū kļuva teiciens, ka vienā mēnesī esmu izlasījusi vairāk grāmatu nekā savos zem saules stariem pavadītajos divdesmit piecos gados kopā ņemot. Taču pašai man tas smieklus neizraisīja. Visticamāk, tā ir taisnība.

“Ja esi bijis saulē, redzējis to, jutis siltumu un gaismu, tad ar atspulgu peļķē vairs nepietiek.” (Inese Dreimane. Vēstule ar pielikumu.)

Visgrūtākais, kļūstot grāmatu atkarīgam, ir cenšanās noturēties virs grāmatu okeāna radītā spiediena. Un katru reizi, kad grāmatu vilnis nāk pār galvu, ievilkt dziļu elpu un ļauties nezināmajam. Ļauties tām sajūtām, kas spiež zem smagā grāmatu okeāna vāka, ienirstot aizvien dziļāk un dziļāk rakstīto vārdu burvībā. Un ļauties tām sajūtām, kas atbrīvo, kad iznirstot no grāmatu okeāna dzīlēm, lai atkal un atkal no jauna ievilktu dziļu elpu, pirms ļauties kārtējam grāmatu vilnim, atrodi pāris minūtes laika, lai ielūkotos kalendārā un saprastu, ka, atdodot sevi grāmatām, laiks nepielūdzami steidzas un aizsteidzas pa priekšu. Pa priekšu tev un visām tavām grāmatu jūrām un okeāniem. Tas, ka aprīļa sākumā attapos ar teju tik tikko izlasīto četrdesmit devīto grāmatu (Sanita Reinsone. Meža meitas.) rokā (četrdesmit devīto no piecdesmit, kuras bija ieplānojusi izlasīt šī gada laikā), pirmo reizi lika man aizdomāties, kā būtu, ja savas pārdomas par izlasīto nemaltu vien savās domu dzirnavās, bet izrakstītu no sevis ārā vienkāršos paplašinātos un saliktos pakārtotos teikumos. Pēc diviem mēnešiem vēl viens grāmatu blogs sagaidīja savu pirmo ierakstu – Svetlana Aleksijeviča. Černobiļa. (Lūgšana).

“Jo vienkāršāki vārdi, jo dziļāka to jēga.” (Narinē Abgarjana. No debesīm nokrita trīs āboli.)

Tas, ka neapstājos pie desmitās, divdesmitās vai piecdesmitās izlasītās grāmatas, ir vairāku apstākļu sakritība. Viena otrai pāri un apkārt. Kā lampiņu virtenes Ziemassvētku eglītē vai pētersīļu rotājumi Jaungada salātu bļodā. Kā ķermeņi liecas pār ķermeņiem. Zem segas. Pēc pusnakts. Viens no vislielākajiem palīgiem manā grāmatu lasīšanas organizēšanā nenoliedzami ir Goodreads (virtuālais grāmatu plaukts), kā arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc šī gada lasīšanas maratonā piedzīvotas vien pavisam niecīgas vilšanās (uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. un ar astīti). Un tieši tas, ka grāmatu sarūgtinājums bijis tik neliels, dzinis mani uz priekšu. Dzinis ar galvu taisni iekšā jau augstāk aprakstītajā grāmatu okeānā. Ar visām no tā izrietošajām sekām.

“Ja savā garajā mūžā esmu kaut ko iemācījusies, tad tā ir atziņa: mīlestība parāda, kādi mēs vēlamies būt, bet karš atklāj, kādi esam patiesībā.” (Kristīne Hanna. Lakstīgala.)

Sākotnēji šī bloga ieraksta mērķis bija padalīties ar piecām grāmatām, kuras šī gada lasīšanas maratona laikā kā dadži dvēselei pielipuši. Uz neatlipšanu. Taču, jo vairāk malu tās pa domām (rindoju, sarindoju, kārtoju, pakārtoju), jo vairāk apjuku. Apjuku. Līdz apmaldījos. Simt vienpadsmit grāmatās ir tik viegli apmaldīties. Un nemaz nav jābrien brikšņos iekšā, lai apmaldītos priežu mežā. Vai mazpilsētas autoostā jāiesēžas autobusā, lai pēc četru stundu kratīšanās Nordekas sēdekļos, to pašu atkārtotu arī Rīgas Centrāltirgū. Savu 2019. gada grāmatu topu no piecām lieliskām grāmatām esmu izaudzējusi (kā izaudzējusi līdakasti līdz ziedēšanai) līdz sešpadsmit grāmatu topam:

2019. gada grāmatu TOP’s

16. Džordi Sjerra i Fabra. Kafka un ceļojošā lelle.

Īsti nezinu, kā to definēt – grāmatu atradu es vai tā atrada mani. Kādu dienu, kad beidzot biju nolēmusi dot iespēju mani uzrunāt arī rakstniekam Francam Kafkam (jo biju dzirdējusi, ka Franca Kafkas rakstīto vārdu apburti, lasītāji to (Francu Kafku) patur sirdī uz visiem laikiem), tāpēc devos uz savu mīļo, 300m attālo bibliotēku, lai tās krājumos meklētu un atrastu kaut ko no šī leģendām apvīto darbu autora daiļrades. Taču liels (un mazliet sarūgtināts) bija mans pārsteigums uzzinot, ka vienīgā ar Kafku saistītā grāmata, kura atradās bibliotēkas piedāvājumā, bija – Kafka un ceļojošā lelle. Džordi Sjerra i Fabras vārds man bija nezināms (un kur nu vēl kaut kas par ceļojošām lellēm un tas, vai grāmatas autors ir sieviete vai vīrietis), tāpēc pirmā lieta, ko darīju – atradu to iekš Goodreads, lai redzētu citu lasītāju vērtējumu par to. Otrā – paņēmu to līdzi uz mājām. Trešā – aplēju puķes, iztīrīju māju, izmazgāju matus, aplēju krūzi ar karstu kafiju un iekārtojos dīvāna spilvenos, lai ieslīgtu Džordi Sjerra i Fabras (kurš izrādījās vīrietis) vārdu simfonijā, kurā tās viens no galvenajiem varoņiem – rakstnieks Kafka – tiek ietērpts leļļu pastnieka drānās pēc tam, kad kļūst par liecinieku kādas meitenes skumjām un ilgām pēc zudušās lelles. Francs Kafka kļūst par starpnieku starp meiteni un ceļojošo lelli, kuras dēku vēstījumus trīs nedēļu garumā rakstnieks izraksta uz vēstuļpapīra, lēnām sagatavojot meiteni dienai, kad ceļojošā lelle uzrakstīs savu pēdējo meitenei adresēto vēstuli. Kafka un ceļojošā lelle ir izcils bērnu un jauniešu literatūras paraugs, kas arī pieaugušos ieraus neparastā un meistarīgi veidotā stāsta epicentrā, aizmirstot par apkārt notiekošo.

“Sapņi dzīvē ir pats galvenais. Bez sapņiem mēs esam tikai apmaldījušies rēgi, kas klīst pelēkajā ikdienā…” (Pētergailis, 2011)

15. Linda Šmite. Rainītis.

Rakstniece Linda Šmite ir uzrakstījusi darbu par mūsdienās tik ļoti aktuālu un sāpīgu tēmu tik ļoti nepārejoši skaistā un valdzinoši saistošā valodā, ka man gribas teikt, ka šis ir viens no vislielākajiem un visskaistākajiem latviešu autora darbiem, kuru man nācies lasīt. Mēs, pieaugušie – vecāki un vecvecāki pārāk daudz iespringstam, lai nodrošinātu sev, saviem bērniem, mazbērniem, vidi, kurā augt un pieaugt, lai it kā tajā nekā netrūktu, taču aizmirstam par pašu būtiskāko. Bērns nav ģenētiski ieprogrammēts, lai piedzimstot, tam uzreiz vajadzētu jaunākos skārienjūtīgos ekrānus. Bērni paši grib būt skārienjūtīgi. Grib, lai vecāki tos bezgalīgi stipri samīļo, nobučo, bez pienākuma balsī pajautā kāda bija tava šodiena. Bērniem nevajag vecākus, kuri dzīvo uz salas okeāna vidū, un glāsta zivis fabrikā. Bērnam nevajag, lai zivis nozog bērniem vecāku glāstus. Bērnam vajag mammu, kura no rīta uzvāra debešķīgi gardu putru. Bērnam vajag tēti, kurš vakarā pirms saldas aizmigšanas, lasa pasakas par princesēm un prinčiem no tāltālām zemēm. Mēs paši esam tie, kas bērnus pieradinām pie dārgām mantām, žilbinošiem ekrāniem, arī paši pazūdot tajos, un nemaz neredzot, ka kāda maza sirsniņa pēc mums tik ļoti lūdz. It īpaši, kā tas ir ar Rainīti, puiku, kurš ir īpašāks, kā citi bērni. Atšķirīgs. Šādiem rainīšiem vecākus vajag neizmērojami vairāk, jo bez vecāku rūpēm un mīlestības, šādi rainīši netiek līdzi pasaules straujajam skrējienam. Tādā pasaulē šādus rainīšus viegli aprij sabangoti jūtu okeāna viļņi. Varbūt tieši tāpēc Dieviņam bija žēl, ka Rainītis kļūst lielāks. (Zvaigzne ABC, 2016)

BLOGĀ: SPIED ŠEIT

13. Jana Egle. Gaismā.

Šī īsprozas grāmata mani atrada tik pat nejauši, cik nejauši to izdarīja Kafka un ceļojošā lelle. Gājiens uz bibliotēku noslēdzās ar nelielu asaru un puņķu mēģināšanu noturēt tos tam paredzētajās vietās, jo, proti, grāmata, kuru biju izraudzījusies nākamo izlasīt sausu, atstājot aiz sevis tikai kailas lapas, bija Janas Egles Svešie jeb miļeņkij ti moi, ar kuru dotajā brīdī savās mājās mielojās kāds cits grāmatu gardēdis. Tomēr, pirms es paspēju ar vilšanās sajūtu aiz sevis aiztaisīt bibliotēkas durvis, bibliotekāre izsaucās, ka ir pieejama kāda cita Janas Egles grāmata. Gaismā. Nenojauzdama, kādu tumsu patiesībā slēpj šis gaišais grāmatas nosaukums, prātīgi un akurāti ieliku to savā bibliotēkas grāmatu ķeselē un devos mājās nobaudīt svaigo medījumu, par spīti tam, ka kaut kur netālu (iespējams pat kaimiņu mājā), kāds mielojās ar svešajiem. Šajā grāmatā vienkopus lasītājam tiek piedāvāti stāsti, kuri atstāj spēcīgu pēcgaršu. Taču brīžiem izraisītā emociju gamma ir tik spēcīga, ka šķiet, esi aizrijies ar maltiem pipariem vai kanēli. Stāsti nav savstarpēji saistīti, tāpēc sitieni pa nervu galiem trāpa vairākkārt. Un ar katru reizi spēcīgāk. Grāmatas galvenie varoņi ir Latvijas cilvēki. Tik pat labi – es vai jūs. Gan pāri darītāji, gan tie, kam pārestība tiek nodarīta. Stāsti, kas liek gan izbrīnā saķert galvu vai ieplest acis tik lielās kā kotlešu ripas uz pannas. Man nebija ne jausmas, ka tik maza grāmatiņa sevī var slēpt tik lielu tumsu, kas sirdi lauž uz pusēm. Bet šī bija pirmā reize, kad iemīlējos Janas Egles rakstītajos vārdos. Un tumsā, kuru slēpj gaisma. (Latvijas Mediji (Lauku Avīze), 2016)

12. Inga Gaile. Stikli.

Stāsta, kā nonācu līdz šai grāmatai, nebūs, jo es to neatceros. Taču stāsts, kas ieausts celulozes molekulās ar latīņu alfabēta burtiem, man ir (šķietami) svaigā atmiņā. Lasot grāmatu Stikli, ir sajūta, ka esi iekritis stiklos un sagriezies miljons gabaliņos, un līdz grāmatas beigām tev ir jāpaspēj sevis mozaīka salikt kopā. Ingas Gailes rokraksts šajā grāmatā ir apburošs. Sapludinot dzeju kopā ar prozu, autore ļauj ielūkoties katra grāmatas stāsta varoņa domās. Izdzīvoties tajās un iedzīvoties. Bez apnikuma un paguruma. Tam gan vajag laiku, lai saprastu, kurā virzienā pa domu straumēm tu dodies, bet, kad tas notiek, bez apstājas šīs grāmatas biķeris tiek izdzerts sauss vienā acu mirklī. Grāmatas darbība risinās Ulmaņlaiku Latvijā, taču nevienu brīdi nepamet sajūta, ka tas varētu notikt arī šodien. Vakar vai rīt. Ārkārtīgi skaisti un sevis plosoši. Ja esi izlasījis šo grāmatu un tev ir izdevies izkārpīties ārā no stikliem, tu jau esi uzvarējis. (Dienas Grāmata, 2016)

2019. gada pašā nogalē lasītāju vērtējumam tika nodota grāmatas Stikli turpinājums – Skaistās. Kas ir īsta Jaunā gada dāvana…

11. Golnāza Hašemzāde Bunde. Tie bijām mēs.

Tie bijām mēs ir īsta sirds un vainas apziņas, prieka un skumju, mīlestības un piedošanas anatomija. Un tā ir augstākā māksla, apvienot šo visu, tik ārkārtīgi būtisko, vienā mazā grāmatiņā. Lasot šo grāmatu, lasītājs, gribot to vai nē, ir aculiecinieks ne vien tam, kā lēnām izgaist dzīvība, bet arī tam, kā rodas jauna, topot par mierinājumu, kas gaidīts veselus 30 gadus. Un abās šajās – ir kaut kas neaptverami skaists. Golnāza Hašemzāde Bunde ir jauna un par sevi daudz sološa rakstniece, kura dzimusi Irānā, taču, būdama vēl bērns, kopā ar ģimeni, dodoties bēgļu gaitās, nonākusi Zviedrijā. Ar šo rakstnieces dzīves stāsta posmu un abiem viņas rakstnieka kontā šobrīd esošajiem romāniem var vilkt paralēles – arī romānā Tie bijām mēs tiek vēstīts par irāņu ģimeni, kurai nākas pamest savu dzimteni, izraut savas saknes un mēģināt iedēstīt tās atkal no jauna svešā zemē. (Jāņa Rozes apgāds, 2018)

BLOGĀ: SPIED ŠEIT

10. Narinē Abgarjana. No debesīm nokrita trīs āboli.

Ar grāmatu No debesīm nokrita trīs āboli man ir īpašas attiecības, tāpēc teikt, ka ar lielāko prieku to ierindoju topa desmitajā vietā, ir diezgan lieliem burtiem rakstīts. Romāns vēsta par cilvēkiem kādā Armēnijas ciematiņā Maranā. Šī grāmata apbur ar vieglumu, kurā tās autore spēj runāt kā par dzīvību, tā nāvi, kuras romānā ir neprātīgi daudz. Grāmata vienlaikus ir maģisku un pārdabisku parādību piesātināts un cilvēcisko vienkāršību saglabājoša. Īsta armēņu “pasaka” visā savā krāšņumā. Šī ir viena no tām grāmatām, kuru lasot, jūsmošana par tās tulkojumu ir neizbēgama. Tas, ka tik skaisti un saistoši šis vēstījums pārnests latviešu valodā, nenoliedzami ir tulkotājas Ilzes Paegles-Mkrtčjanas nopelns. Valoda, kuru kā mazu kaķēnu gribas vienkārši paņemt klēpī. Samīļot katru burtu, katru vārdu. Valodu, kurā neapmaldās armēņu kultūra un tradīcijas, trāpot tieši mūsu nocietinātajās ziemeļnieku sirdīs. Kādēļ minēju, ka man ar šo grāmatu ir īpašas attiecības? Tāpēc, ka ikreiz, kad kāds jautā pēc kāda grāmatas ieteikuma, šo grāmatu iesaku kā vienu no pirmajām, jo zinu – vienaldzīgo nebūs. ( Jāņa Rozes apgāds, 2018)

BLOGĀ: SPIED ŠEIT

9. Rūta Šepetis. Jūras sāļums.

Vai karš padarīja mūs ļaunus vai vienkārši pamodināja ļaunumu, kas mūsos jau mita? – citāts no grāmatas, kurš man ikreiz, domājot par Jūras sāļumu, nāk prātā. Grāmatas ļoti bieži (teju vienmēr) izvēlos ne autoru, bet tulkotāju dēļ. Pētot tulkotājas Silvijas Brices tulkotos darbus, acis (un mazliet arī sirds) aizķērās pie grāmatas, kuras nosaukums liek aplaizīt izkaltušās lūpas (sāļš paliek sāļš). Skaidrs, ka, izlasot pašu grāmatas aprakstu, man divreiz nebija jādomā (esmu diezgan attapīga). Grāmata pēc pāris mirkļiem jau zvilnēja man blakus dīvānā. Lai arī grāmatā aprakstītie notikumi ir sirdi plosoši un liek visa garuma spalviņām un spalvām uz ķermeņa saslieties stāvus, grāmatu gan tās autore, gan tulkotāja (šķietami) rakstījusi ar vieglu roku – romāns uz priekšu lasās zibenīgi – ne tikai viegli uztveramā teksta, bet arī vēlmes uzzināt, kas notiks nākamajā lapaspusē dēļ. Romāns rakstīts no četru varoņu skata punktiem – atklājot lasītājam katra varoņa izpratni un rīcības motīvus radušajās situācijās, kas nepavisam nav viegli. Grāmata Jūras sāļums balstīta uz vēsturiskiem faktiem. Tajā ne vien aprakstītas bēgļu gaitas Otrā pasaules kara laikā, bet arī vislielākā jūras katastrofa cilvēces vēsturē – kuģa Vilhelms Gustolfs bojāeja. Šo romānu reiz salīdzināju ar skumju dziesmu, kura no domām neizskan vēl ilgi. (Zvaigzne ABC, 2017)

8. Hāleds Hoseinī. Pūķa ķērājs.

Tam, ka reiz pēc kārtas izlasīju visas latviski tulkotās Hāleda Hoseinī grāmatas, ir tieši Pūķa ķērāja vaina. Taču pie tā, ka Pūķa ķērājs nonāca manās rokās, vainīga bija izcilo grāmatu grupa feisbukā. Uzzinot, ka grāmatas stāsts iesakņojies dziļi Afganistānā, es mazliet saraucu degunu, pie sevis nodomājot, ka šis nu būs tas gadījums, kad izcilo grāmatu grupas biedru ieteikums, būs ļoti smagi trāpījis garām mērķim. Taču jau ar pirmajām lapaspusēm sapratu, ka vienīgā, kas trāpījusi garām mērķim, esmu vien es pati – grāmata apbūra mani tik ļoti, ka pie tās kā nohipnotizēta nosēdēju līdz stāsts bija galā. Stāsts par diviem zēniem, kuri uzaug Afganistānā. Uzaug kā labākie draugi, uzaug kā brāļi. Taču mēs ļoti labi zinām, ka uzaugt Afganistānā, šajā skaistajā seno austrumu zemē, nav tik rožaini, kā mūsu māju pagalmos. Kādu dienu zeme zem abu zēnu kājām sagrūst. Sagrūst abu kopīgi veidotā pasaule, sabrūk draudzība. Saplosīta gabalos tiek ne tikai Afganistānas zeme, bet arī zēnu dzīves. Pūķa ķērājs ir burvīgs stāsts par draudzību, nodevību un piedošanu. Jo vienmēr ir iespējams atkal kļūt labam… (Zvaigzne ABC, 2008)

Grāmata atkārtoti izdota 2011. gadā.

7. Olivjē Burdo. Gaidot Bodžanglu.

Gaidot Bodžanglu manai grāmatu saimei pievienojās, pateicoties tam, ka uz grāmatnīcu biju devusies vieglas literatūras meklējumos. Un ar vārdu vieglas, es to tā arī domāju – mazu, mazu grāmatiņu, ar īsu, īsu stāstiņu, kuru izlasīt pāris acu mirkļos. Krāšņais grāmatas vāks piesaistīja manu uzmanību (un, kas bija labi, arī meklētais grāmatas apraksts bija atbilstošs). Un grāmata bija man kabatā. Teju burtiskā nozīmē. Taču kārtējo reizi alojos, jo, izlasot šo stāstu, to nevis gribējās nolikt plauktā putekļu krāšanai, bet padarīt to pēc iespējas garāku, atkal un atkal pāršķirstot jau izlasīto, un lasīt tā, it kā nekad agrāk šis teksts nebūtu saskāries ar acs tīkleni. Gaidot Bodžanglu ir neparasts mīlestības stāsts, no kura reibst ne tikai stāsta galvenie varoņi, bet arī tā lasītāji. Tas ir mīlestības stāsts, kurš neapzinās savas robežas, mutuļojot pāri grāmatas malām. Taču tik pat viegli, cik mīlas spārnoti ir stāsta varoņi, stāstā iezogas pa kādam traģiskam glāstam, tādējādi noturot balansu starp mīlestību un laimi, asarām un traģēdiju. Vienīgais grāmatas mīnuss ir uz vāka – trūkst brīdinājuma, ka pēc grāmatas izlasīšanas par nepārvaramu vēlmi kļūs vēlēšanās neprātīgi iemīlēties. (Jāņa Rozes apgāds, 2017)

6. Kristīne Hanna. Lakstīgala.

Otrā pasaules kara tēma manā grāmatu (gan lasāmo, gan jau izlasīto) sarakstā ir bieža viešņa. Šis ir viens no vēstures posmiem, kura izzināšana mani uzrunā visvairāk. Lasot grāmatas Lakstīgala aprakstu, es šaubījos – vai tik tiešām šī ir īstā grāmata, kurā uz pāris dienām aizmirsties. Aplam biju iedomājusies, ka tas būs romantiskākām dzīslām caurvīts romāns, taču jau pēc pirmajām minūtēm, kuras pavadīju iegrimusi grāmatā, sapratu, ka šī ir īstā manām garšu kārpiņām. Romāna darbība noris Francijā. Galvenās varones ir māsas, kuras vienmēr bijušas tuvas. Taču, sākoties Otrajam pasaules karam, sabrūk ne tikai ierastā dzīve, bet sašķobās arī māsu attiecības. Karš atklāj, kādi esam patiesībā – un tas atklāj arī to, cik dažāda var būt attieksme pret situācijām, kuras veicinājis karš. Māsas izvēlas atšķirīgus ceļus, pa kuriem doties, pretojoties neiedomājami biedējošajam un smagajam okupācijas spiedienam. Taču mērķis abām ir viens – izdzīvot. Kā to panākt, nezaudējot pašām sevi un mīlestību, kuru nes sirds, nu ir katras pašas uzdevums. Traģisks, sirdi plosošs, bet tajā pašā laikā arī skaists stāsts, kura lasīšanas laikā pa rokai jābūt arī kabatlakatiņam. (Zvaigzne ABC, 2018)

5. Andžela Naneti. Mans vectēvs bija ķiršu koks.

Šī mazā mīlestības caurstrāvotā grāmata īsti vairs nav nekāds jaunums, tāpēc būtu brīnums, ja grāmatu mīļi un grāmatu lasītgribētāji to nezinātu. Noteikti vismaz reizi, klīstot pa grāmatnīcu un pētot grāmatu profilus, muguras un vēderiņus, tā ir ievērota. Un varbūt pat izcelta no plaukta un apčubināta. Grāmata Mans vectēvs bija ķiršu koks ir tik neskaitāmi daudz dziļu domu piesūcināta. Gluži kā sūklis, kurš grib uzsūkt sevī visas pasaules prieka un bēdu ūdeņus. Dziļi sirdī man šķiet mazliet dīvaini šo grāmatu pieskaitīt pie bērnu literatūras. Jā, nenoliedzami, stāsts lasītāju paņems aiz rokas un aizvedīs atpakaļ bērnībā, kurā ik vienam reiz gribējies rast atbildes uz visiem dzīvības un nāves eksistenciālajiem jautājumiem. Taču tā parādīs arī to, kā cilvēks ar cilvēku saaugt kopā var. Kā vesela sakņu sistēma. Un kas notiek brīdī, ja kāda no saknes daļām tiek zaudēta. Uz visiem laikiem. Ja tomēr acis nepaliek miklas, izlasot Mans vectēvs bija ķiršu koks, steidzami piesakieties anonīmo bezsiržu klubiņam. (Jāņa Rozes apgāds, 2018)

4. Rīka Pulkinena. Patiesība.

Daudz par šo grāmatu priekšā stāstīt negribu, jo negribu jums nozagt iespēju to iepazīt pašiem, no pirmajiem pie viņa skrēja sieviete līdz pēdējiem neesmu viņam to stāstījusi, taču tagad to stāstu grāmatas vārdiem. Patiesību, šo grāmatu, šo gleznu ir grūti lasīt, nolasīt. Grūti lasīt, jo katru zilbi, katru vārdu, katru teikumu un lapaspusi gribas izlasīt no jauna atkal. Un atkal. Un. Šo grāmatu ir ļoti grūti lasīt, jo visu laiku nākas apstāties pie ārkārtīgi burvīgiem un patiesiem domu lidojumiem, kuri pateicoties tulkotājai Maimai Grīnbergai, ieguvuši īstākos un pareizākos apveidus, lai tos iegrāmatotu savā atmiņā. Iemācītos no galvas kā skaitāmpantus. Šo grāmatu ir grūti lasīt, jo tā to vien prasa, lai to lasītu lēnām, lēnām, lēnām… izgaršojot katru mazāko niansi. Lasīt ātri – tas būtu negodīgi pret šī romāna varoņiem. Lasīt ātri un pazaudēt būtisko. Pazaudēt cilvēcisko – vēlmi aizpaijāt varoņu sāpes prom. Ģimenes idilliskā ikdiena sašūpojas brīdī, kad Annas mirstošā vecāmāte Elsa izstāsta, kādu stāstu, kuru abi ar Annas vectēvu Marti, turējuši noslēpumā visu mūžu. Tas ir mīlestības stāsts, kura galvenajā lomā ir Marti un kāda sieviete. Un šī sieviete nav Elsa. Kas ir šī sieviete? Kas tas bija par spēku, kas ļāva viņai nostāties starp Elsu un Marti? Kādu jūtu vētru spēj izraisīt nevainīga dēka, kurai bija iespēja neskaitāmi daudz reižu beigties, taču katru reizi šīs beigas bija kaut kā jauna sākums? Kā spēt piedot un konvertēt sāpes mūžīgā mīlestībā? Kā spēt izteikt to, ko noklusēt ir bijis vieglāk? (Mansards, 2014)

BLOGĀ: SPIED ŠEIT

3. Māris Bērziņš. Svina garša.

Svina garša manās mājās nonāca gadu pirms šī lasīšanas maratona. Uzdāvināju to vīram Ziemassvētkos (jā, es neesmu tipiskā sieva, kas vīram Ziemassvētkos dāvina apakšbikses, zeķes, dušas želeju vai sveci ar ķiploku aromātu (un par to vīram ir drusku žēl)), taču vienīgais, ko šī grāmata piedzīvoja, putekļu rotaļas uz savas muguriņas. Šī gada sākumā tā beidzot izbaudīja, kā ir būt īstai grāmatai – tikt šķirstītai, bužinātai, izsmaržotai un pats galvenais – lasītai. Grāmata, kurā atkal un atkal tiek uzplēstas un izķidātas sāpīgas tēmas. Romānā aprakstītais laiks ir 1939.-1941. gadam. Kad lielā daļā pasaules sēra smaka jau bija ikdiena, bet Latvijas iedzīvotājiem tas viss vēl ir priekšā – laiks, kad cilvēku likteņus samals smagās okupācijas dzirnavas. Grāmatā pieskaras visām tā laika kutelīgajām latviešu piedzīvotajām un pārdzīvotajām tēmām, taču, kas mani pārsteidz – bez bezgalīgās žēlošanās, kas ne retumis latviešiem piemitis. Ir ļoti grūti maksimāli aprakstīt sajūtas, kuras mani plosīja gan grāmatas lasīšanas laikā, gan ilgi pēc tam (gan tagad, atceroties to), taču viennozīmīgi šķita, ka esmu ierauta trillerī, no kura izkļūt var tikai divos veidos – ļaut, lai tevi samaļ vai izlūgties Dievu, lai tas ļautu pamosties. Labākais latviešu rakstnieka veikums, kuru man nācies lasīt 2019. gadā. (Dienas Grāmata, 2015)

2. Markuss Zusaks. Grāmatu zagle.

Kad bibliotēkā saņēmu Grāmatu zagli lasīšanai, mazliet pārsteidza grāmatas biezums (550lpp), jo pirms tam biju aizmirsusi palūkot, cik daudz lapaspuses prasījis šis stāsts. Un labi, ka tā – tik tikko grāmatu lasīšanā iemīlējusies, no tik liela apjoma būtu nobijusies. Grāmatas galvenā varone ir meitene vārdā Līžele, tomēr stāstītāja ir cita – Nāve. Tāpēc vēl jo simboliskāka šķiet Nāves un kādas meitenes (vēl nenosauktas vārdā) deja uz grāmatas vāka. Noteikti nepārsteigšu nevienu, kurš manā grāmatu topā ir aizlasījies līdz Grāmatu zaglei (visu cieņu) – romāna darbība noris Vācijā. Otrā pasaules kara laikā. Šīs grāmatas panākumu atslēga nenoliedzami ir tas, ka, lai arī tajā aprakstītais atkal un atkal savijas ar traģiskāko laiku cilvēces vēsturē, tajā ir arī daudz dažādu gaišu notikumu un piedzīvojumu, kas ļauj atvilkt elpu brīžos, kad šķiet – tumsas ir par daudz. Ja saucat sevi par grāmatu mīli – šai grāmatai ir jābūt jūsu izlasīto grāmatu sarakstā. (Zvaigzne ABC, 2013)

1. Rīta Jalonena. Skaidrums.

Ja par pārējo grāmatu vietu sadalījumu pēc šī ieraksta publicēšanas pati ar sevi pastrīdēšos, par pirmo vietu man šaubu nav – Rīta Jalonena, Skaidrums un Maimas Grīnbergas tulkojums – tā ir varena kombinācija, kurai šogad (manā skatījumā) līdzvērtīgu nav. Romāna pamatā ir jaunzēlandiešu rakstnieces Dženetas Freimas skarbais dzīves stāsts, kurš vienlaicīgi ieved ne tikai ārkārtīgi dziļu domu strāvojumā, bet arī ļauj ielūkoties, un, pateicoties gan autorei, gan tulkotājai – dzīvajai valodai un spējai vārdus salikt to īstajās vietās, arī nedaudz iejusties tajā, kas notiek ar cilvēku, kuram tiek uzstādīta baismīga diagnoze, no kuras ik viens cilvēks baidās kā no bubuļa – šizofrēnija. Skaidrums ir ārkārtīgi emocionāli smaga, bet absolūti burvīga grāmata. Rakstniece kā mākslinieks ar otu uz audekla spēj uzburt dzīvas ainas, tulkotājai tās tikai paspilgtinot, daloties gan ar sāpēm, gan prieku. Izmisumu un trauksmi. Samierināšanos. Vārds skaidrums, kā saka pati rakstniece, sevī iemieso cerību doto spēku. Un šo spēku dod tieši rakstīšana. Raksti, kad tev ir grūti, raksti, kad tev ir skumji, raksti, kad esi laimīgs, raksti, kad emocijas gāžas pār tavu domu grāpjiem kā uz uguns atstāta un nepieskatīta zupa. Raksti uz piezīmju lapām, raksti brīvajās vietās grāmatu lapās, raksti uz norasojušām logu rūtīm. Raksti, jo tas atbrīvo. Raksti, jo tas dziedē. (Jāņa Rozes apgāds, 2019)

BLOGĀ: SPIED ŠEIT

Rakstot šī gada kopsavilkumu, ik pa laikam uzmetu aci uz savu grāmatu plauktu, kur priekšplānā novietota grāmatu kaudzīte, kura jau kādu laiku gaida satikšanos ar mani. Tāpat arī es. Tāpēc nobeigumā gribēju novēlēt grāmatām piepildītu Jauno 2020. gadu, jo nekas tik labi nedziedē (gan salauztu sirdi, gan no pārēšanās sāpošu vēderu) kā grāmatu lasīšana!

Lai galvu reibinošas grāmatu satikšanas!

110 grāmatas 365ās dienās

Atpakaļ uz lapas augšu