“Un te pēkšņi pāri tai visai ellei pārlaidās balodis.” Grāmatu anotācijas grāmatnīcās vai citās publiskās vietās baidos lasīt. Tieši tā iemesla pēc, ka reizēm jau paši grāmatu apraksti mēdz būt tik skaisti un sāpīgi, ka pat nemanot, no acs kaktiņiem, kā krātiņā turētas, izsalkušas lauvas, izlaužas mazas asaru tērcītes un pakrūtē nedaudz iesmeldzas. Grāmatu anotācijas …
” – Re kā, es te sēdēju un jutos tik vientuļš, bet tad ierodies tu.” Starp visām nopietnajām un mazliet mazāk nopietnajām grāmatām, kuras ikdienā lasu – gan tās, ar kurām dalos savā blogā, gan tās, kuras izlasu klusībā – tā, lai neviens neredz (kā parasti paslepus no bērniem vecāki mēdz notiesāt pa kādai šokolādes …
“Ja zivi vērtētu pēc spējas rāpties kokos, tā visu mūžu domātu, ka nekam nav derīga.” Vai atceries sevi vienpadsmit gadu vecumā? Kādu mūziku Tev patika klausīties? Kādā krāsa bija Tavs mīļākais džemperis? Kāds saldējums Tev vislabāk garšoja? Kādus noslēpumus dalīji ar savu labāko draugu? Tas viss šķiet ļoti tāls, teju neaizsniedzams, tāpēc, lai es pati …
“Ja esi bijis saulē, redzējis to, jutis siltumu un gaismu, tad ar atspulgu peļķē vairs nepietiek.” Ir tik sasodīti smagi. It kā mākoņi pa jokam, vai pus jokam, vai varbūt arī nē. Varbūt pavisam nopietni, draudīgi nokāpuši no debesīm, lai atslīgtu uz maniem pleciem. Neļautu gaisu elpot lieliem malkiem, bet liktu tvert pa mazumam vien. …
“Nav ne paradīzes, ne elles. Paradīze ir laime, bet elle ir ciešanas un mokas. Un mūsu Kungs Dievs ir visur ne tikai tāpēc, ka Viņš ir visvarens, bet arī tāpēc, ka dzīvo tajos neredzamajos pavedienos, kas mūs vieno.” Cilvēkiem patīk migrēt. Pārvietoties pāri teritorijām, šķērsot robežas, kā redzamas, tā neredzamas, kā pārkāpjamas, tā nepārkāpjamas. Tā …
“Cilvēku attiecības ir kā mežu biezokņi. Vai varbūt cilvēki paši, arī viņi ir meži, viņos atklājas taka pēc takas – takas, kas paliek nezināmas citiem, nejauši atklājas tikai tiem, kuri trāpa īstajā vietā.” Nespēju noticēt. Nespēju noticēt sev un tam, ka tik ilgi esmu ļāvusi nogulēt šai grāmatai grāmatu plauktā. Ar pirkstu galiem, velkot pāri …
“Tolaik es nezināju, tolaik es to nesapratu – arī mēs todien nomirām. Mums bija divdesmit gadu, bet mūsu dzīve tik daudzējādā ziņā bija galā. Viss, kas notika pēc tam, bija neveikls mēģinājums aizstāt to, ko bijām zaudējuši tur, tajā dienā. (…) Tonakt mums bija vajadzējis nomirt, un visi tie gadi, kas sekoja pēc tam, bija …
“Cauri visām redzamībā un neredzamībā saglabātajām lietām un jūtām es vīdu kā cits cilvēks, un ar to citu es vēlos iepazīties. Paslēptuvē pie tā cita ir aizbēdzis tas, ko es rakstu, un tas, kāpēc es vēl aizvien esmu.” Pavisam, pavisam svaigas vēsmas rodamas Jāņa Rozes grāmatnīcu plauktos, kurus tikai īsu brīdi rotā fantastiskā somu rakstnieces …