Saša Stanišičs. Kā zaldāts labo gramofonu.

Saša Stanišičs. Kā zaldāts labo gramofonu.

“Vasaras kļūst par rudeņiem, mājas tiek nojauktas un cilvēki kļūst par bildēm uz kapakmeņiem. Tik daudz kas nedrīkstētu beigties – ne svētdienas, lai nevarētu pienākt pirmdienas, ne aizsprosti, lai neviens nevarētu aizkavēt upes.”

Šī gada 1. janvārī uzstādīju sev mērķi – izlasīt piecdesmit grāmatas (visās iespējamajās nokrāsās) šī gada laikā. Man mazliet pašai paspruka smiekliņš, jo, kā zināms, visas apņemšanās, kuras tiek apņemtas 1. janvārī, parasti apraujas kaut kur 2. janvāra pēcpusdienā (īpaši apzinoties, ka iepriekš esmu bijis cilvēks, kurš grāmatas lasījis tieši tik daudz, cik grāmatu virsrakstus). Taču šī apņemšanās laikam tika apņemta tik ļoti stipri, ka no manām važām tā vienkārši tehniski nespēja izrauties. Pēc trīs mēnešiem izlasīju savu 2019. gada piecdesmito grāmatu un sapratu, ka esmu bezcerīgi iemīlējusies ne tikai grāmatu smaržā, bet arī katra latviešu alfabētā atrodamā burta formā un liekumā. Šodien ir jau nedaudz oktobris, un sārtās koku lapas tēlo mazas sniegpārsliņas, griezdamās dejā, Čaikovska mūzikas skaņu virpulī, un simtā izlasītā grāmata mazliet kautrīgi dus man klēpī, gribēdama par mazu oktobra sniegpārsliņu pārvērsties, ar kļavu un bērzu lapām rokās sadoties un virpuļot klavieru taustiņu izraisīto skaņu melanholijā, kamēr Čaikovskim izbeigtos nošu.

“Pasaule ir tikai ļoti īsa laipa un nedrīkst baidīties no dzelmes, kas plešas zem tās.”

Kad pirmo reizi pamanīju Kā zaldāts labo gramofonu, izlasot tās nelielo aprakstu, tas man uzreiz sasaucās ar kādu citu Jāņa Rozes apgāda izdotu grāmatu, proti, igauņu rakstnieka Pašas Matsinova Gogoļa disko, kura viens eksemplārs rodams ne tikai manā grāmatu plauktā, bet arī jau izlasīto grāmatu sarakstā. Šis groteskais stāsts par Gogoļa augšāmcelšanos, kurš apaudzē sevi ar citiem tik pat neparastiem un pārspīlētiem notikumiem, mani tomēr ne līdz galam uzrunāja, tāpēc ar lielām bažām skatījos arī uz Kā zaldāts labo gramofonu. Taču zināt, kas šo grāmatu izglāba? Tās vāciņš! Grāmatu vāciņi ir reāli grāmatu glābēji. Grāmatu vāciņi ir reāli grāmatu defibrilatori. Ja nebūtu šī vāciņa, kurš man iztālēm atgādinātu vecvecāku viesistabas eiroremonta galaproduktu, liekot man kļūt (mazliet vairāk nekā gribētos) sentimentālai un grābt to kamolu, kas rīklē, pašu pie rīkles, lai nedomā kāpt augstāk, radīt asaru un puņķu lavīnas, ļoti iespējams būtu palaidusi garām izdevību Kā zaldāts labo gramofonu piepulcināt savai nelielajai grāmatu ģimenei. Skaidrs, ka zaudētājs būtu tikai viens. Un tā noteikti nebūtu grāmata.

“Kamēr mēs viens otru nepazaudējam, mēs nevaram viens otru aizmirst.”

Saša Stanišiča vārds manā vārdu krājumā ienāk pirmo reizi. Lai arī jaunā rakstnieka debijas romāns (Kā zaldāts labo gramofonu) tiek izdots jau 2006. gadā, līdz manām dzirdīgajām ausīm šis vārds un uzvārds nonāk tikai dienā, kad Jāņa Rozes apgāds šo grāmatu ieliek grāmatnīcu plauktos jau ar tulkojumu mūsu brīnišķīgajā latviešu valodā. Saša Stanišičs dzimis Višegradā (vietā, kurā arī lielākoties notiek šī romāna darbība), taču kopš četrpadsmit gadu vecuma dzīvo Vācijā (kur notiek pārējā romāna darbība, kad tā nenotiek “lielākoties”). Kā zaldāts labo gramofonu nav vienīgais rakstnieka romāns. Pēc tā debijas tam piepulcējās vēl divi. Un tam pa virsu (kā mazliet sacukurojies zemeņu ievārījums) arī stāstu krājums. Stāsts par Aleksandaru, puiku, kurš ir mazs Minhauzens, ir ne vien aizkustinošs, bet arī komisks. Traģiski komisks. Autors raksta sīki un smalki. Niansēti. It kā mēģinādams sev izskaitīt matus uz galvas. Pa vienam vien. Pa vienam. Taču lielo plusa zīmi grāmatai piešķir trāpīgais un sulīgais tulkojums. To atceroties, man mutē saskrien siekalas. Kā domājot par āboliem, kuri pēc pirmajām rudens salnām, knapi koku zaros turoties, gaida, kad tajos iecirtīsies siltie cilvēka zobi, šķaidot sulu uz visām debespusēm. Stāsts par Aleksandaru, puiku, kurš ir mazs Minhauzens, ir ne vien aizkustinošs, bet arī komisks. Traģiski komisks. Un jāsaka godīgi, lasot Kā zaldāts labo gramofonu, es raudāju šo abu iemeslu dēļ. (No vācu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

“Es apņemos rūpīgi izpētīt, ko nozīmē izteicieni provokācija, smadzeņu skalošana ģimenē un politiskās ideoloģijas nomaiņa, respektīvi, apvērsums. Ko nozīmē ironija, tas man jau ir skaidrs. Ironija ir jautājums, uz kuru saņem nevis atbildi, bet nepatikšanas.”

Aleksandars ir zēns, kurš uzaug Višegradā. Aleksandars ir zēns, kurš zīmē nepabeigtus zīmējumus: grāmatas bez putekļiem, Gagarinu bez Ārmstronga, Johana Sebastiana Baha parūku bez Johana Sebastiana Baha, sieru bez caurumiem. Aleksandars ir zēns, kurš sava stāstnieka spējas mantojis no sava vecpapa. Ne tāpēc, ka viņa tēvs nevēlētos dalīties ar dēlu šajā brīnišķajā talantā, bet tāpēc, ka dažkārt vienā paaudzē tas izpaliek. Tāpēc vienīgais, ko vecpaps Aleksandaram atstāj mantojumā pēc savas pēkšņās nāves, ir nevis Nescafé kafijas bundža pilna ar sarūsējušām naglām un skrūvēm, kuras reiz jau pildījušas savu funkciju, bet talantu stāstīt stāstus un padarīt tos dzīvākus nekā pati dzīve ir. Aleksandaram vecpapa nāve ir smags pārbaudījums, taču to izturēt palīdz tieši stāsti un atmiņas. Tie palīdz Aleksandara apziņā vecpapa ķermenī iedvest dzīvību atkal un atkal no jauna. Reizēm stāsti top tik dzīvi, ka vairs nevar atšķirt, kas notiek pa īstam, bet kas ir tikai iztēles auglis. Par šādu mīklu top arī meitene ar vārdu, kura nozīme ir miera dibinātāja. Reiz šī meitene, kas notikusi pa īstam vai bijusi tikai iztēles auglis, kļūst par Aleksandara nemiera cēlāju. Meitene, kuras sejas panti uz papīra lapas tik pat nepabeigti, cik nepabeigti ir pārējie nepabeigtie Aleksandara zīmējumi. Asija. Bailes, ja par tām nerunā, kļūst lielākas. Tāpēc Aleksandars runā daudz. Runā, kamēr izrunā muti sausu un vēl krietnu laiku pēc tam. Taču kādu dienu šiem stāstiem nākas piegriezt skābekli. Kādu dienu par Aleksandara patvērumu kļūst vecmammas daudzdzīvokļu nama pagrabs. Kādu dienu sākas karš, kuru neviens nesauc par karu. Tā ir draņķība, kuru visi sauc par tūlītjaubūscauri. Taču cauri nekas nav un kādu citu dienu, kad tā draņķība vairs nav izturama, Aleksandars ar ģimeni attopas Vācijā. Attopas Vācijā brīdī, kad Aleksandars ir vienu metru un piecdesmit trīs centimetrus garš. Un nākamajā reizē, kad Aleksandaram būs lemts ieraudzīt mīļās Drinas upes sievišķīgos apveidus vai vecmāmiņas dzīvoklī sajust silta piena smaržu, būs tad, kad Aleksandars būs vienu metru un astoņdesmit centimetrus garš. Tieši desmit gadus vēlāk. Aleksandars atgriezīsies, lai pabeigtu visus nepabeigtos zīmējumus. Lai atrastu meiteni ar miera dibinātājas vārdu.

“Kad man jautā, no kurienes es esmu, saku, ka tas ir grūts jautājums, jo esmu no valsts, kuras tur, kur es dzīvoju, vairs nav.”

Dažreiz ir lietas, kuras nākas aizmirst (pat piespiedu kārtā), taču pienāk laiks, kad tās atkal jāatceras (pat piespiedu kārtā). Jāsauc atpakaļ mājās = kā no ganībām lopi. Tad labākais veids, kā to darīt, ir caur humora prizmu un paralelogramu (skolotāja vienmēr brīdināja, ka matemātika dzīvē noderēs – rēķināt nerēķinu, bet termini man noder lieti). Kā zaldāts labo gramofonu ir patiesi izjustu atmiņu stāsts par bērnību. Par salauztajiem sapņiem. Par atkal atgriešanos. Nerūpīgākam lasītājam varētu būt grūti atšķetināt stāstus, kas viens otru pārklāj kā kacenu pārklāj kāpostu lapas. Arī man vairākkārt nācās aizvērt un atkal atvērt grāmatas vākus. Citu iemeslu dēļ. Nācās mazliet iepauzēt (jo lielāks mākslinieks, jo lielāka grāmatas aizvēršanas un atkal atvēršanas pauze), lai pārliecinātos – tiešām esmu samīlējusies šajā grāmatā, vai arī tās šokolādes konfektes, kas pazuda manā mutē un starp rindkopām, dod uz centrālo nervu sistēmu. Tā spieda mani sevi izlasīt ārā lēni. Lēni kā, taustoties pa tumsu, virzīties uz priekšu, izbaudot katru tumsas pieskārienu manai miesai kā mīļotā. Brīžiem gribēju sajusties tā, kā parasti sajūtas, kad lasa jāņogas – lai tas nekad nebeigtos. Es nezinu, cik skaļi tas būs, bet šī grāmata noteikti ir manu mīļāko grāmatu topā augšgalā. Es nezinu, cik skaļi tas būs, bet tagad mani labākie joki šļūks ar zaldāta, kurš labo gramofonu, zābakiem.

P.S. Cik labi, ka grāmatu vāciņi ir reāli grāmatu defibrilatori.

“Viss drīkst būt sapnis, ja publika beigās tā nolemj.”

Atpakaļ uz lapas augšu