Sabīne Košeļeva. Vientulības ministrija.

Sabīne Košeļeva. Vientulības ministrija.

“Mūri nerodas paši no sevis. Mūrus uzceļ, lai aizsargātos – no vēja, okeāna, naidniekiem un iebrucējiem. Tu dzīvo iluzoras drošības apstākļos – neviens netiek iekšā, bet neviens netiek arī ārā.” (Mazo cilvēku zeme)

Neesmu droša, kad pēdējo reizi jutos vientuļa. Pirms divām. Varbūt trim. Minūtēm. Stundām. Dienām. Vientulība ir tāds ļoti plašs jēdziens. Kā okeāns. Kā tuksnesis. Kā izplūdusi miesa, kas veļas pāri džinsu malai vai iesprūst t-krekla piedurknēs. Uz palikšanu. Vientulība ir tāds ļoti plašs jēdziens. Tāpēc ar to ir baigi ērti spēlēties. Kā virpināt pirkstus matos. Kā salikt torni no Lego kauliņiem. Visās varavīksnes krāsās. Kā izlikties, ka viss ir kārtībā, tomēr katru nakti pamanīties aizmigt ar galvu taisni iekšā asaru un puņķu pielietā spilvenā. Tad pamostoties atklāt, ka esat saauguši kopā. Ar spilvenu. Uz palikšanu. Un godīgi sakot, vai arī jūs esat pamanījuši, ka patiesībā neviens vientulību baigi nesmādē (man pat gribas vārdu “vientulība” rakstīt ar lielo burtu, jo tā liekas tik tuva – kā māte, kā māsa, kā tante, no kuras visi (kā ieradums) izvairās, jo viņas kniebiens vaigos paliek uz vairākām dienām), pat iet roku rokā. Un varu derēt, ka tad, ja neviens neskatītos, ielīstu kādā vārtrūmē, lai mazliet pabučotos. Dažreiz vientulība ir skaista. Kā saulriets pie Užavas bākas. Kā bezgalīgi skumjš lietus, kas sitas kailajās loga rūtīs. Kā viens vai divi aliņi vakarā pie TV ekrāna, kad (visu nelaipno pārdevēju (un pasta darbinieku), visu kaimiņu, kuri pārkāpj robežas, visu valsts iestāžu darbinieku (un šo sarakstu varētu turpināt, līdz pirkstu galos iestātos tulznas) lielāko biedu) BezTabu nemanāmi nomaina Viss pa jaunam otrā sezona. Vientulība plūst pa mūsu vēnām kā kofeīns pēc smaga rīta. Vientulība plūst pa tām, mēģinot apstrādāt asinsvada sieniņas. Aptamborēt tās ar ciku cakām, izgreznot tik bezgaumīgi kā Ziemassvētku eglīti vai ķirbi, kurā saspraustas zīles un kastaņi, rudens velšu izstādē pamatskolas aktu zālē. Caurcaurēm ar savu vientulību. Es pat nebrīnītos, ja beigās izrādītos, ka vientulība ir viens no cilvēka iekšējiem orgāniem.

“Telefona skaņa pārsvarā ir nogriezta uz klusumu – sarunas atņem tik dārgo enerģiju un sāp, jo ir tukšas un neīstas kā saldinātās brokastu pārslas, kuras sprūst zobos un kurās patiesībā nav ne mazākās miņas no uzturvērtības. Neviens taču nezvana, lai uzzinātu patiesību.” (Skārleta + Oļegs = LOVE)

Pāris ierakstus atpakaļ es jūs iepazīstināju ar tik tikko, lasītāju vērtēšanai un iemīlēšanai (kā tas notika manā gadījumā) izdotu apgāda Zvaigzne ABC stāstu krājumu. Toreiz (rakstu tā, it kā tas būtu noticis pirms gadiem, bet tas bija pagājušonedēļ) kā lepna pāvu mātīte jums paziņoju, ka tā ir pirmā reize, kad mana bloga grāmatu sarakstā ienāk kāds stāstu krājums. Šodien (tik pat lepni un varbūt par dažiem bišķīšiem gramu lepnāk, jo divi ir labāk nekā viens (bet dažreiz tieši tā ir visvientulīgāk, ej nu izproti vientulības trigonometriju)) lepni paziņoju, ka šo sarakstu papildina vēl viens stāstu krājums (tā notiek, ja apgāds vienā un tajā pašā acu mirklī grāmatmīlestībā lasītājiem nodod divus lieliskus stāstu krājumus, kurus gribas reizē sargāt kā dārgumu, nevienam nesakot ne vārda, un reizē piekliegt visus mākoņus pilnus, lai ar lietiem kopā nolīst katra stāsta sāpīgais kritiens un atsitiens). Nav tā, ka jaunās un daudzsološās (savādāk nevar būt, to jūs manīsiet, jau ar pirmā stāsta pirmajām rindkopām) latviešu rakstnieces vārds man būtu svešs. Sabīne Košeļeva latviešu literatūrā sevi skaļi pieteica jau 2015. gadā (skaļi ne tāpēc, ka būtu kliegusi un aurojusi, bet tāpēc, ka uz “sitiena” jaunās autores romāns tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā “Spilgtākā debija”), kad klajā nāca rakstnieces pirmais romāns Rīga-Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts (apgāds Zvaigzne ABC). Šo romānu gan lasījusi neesmu (tomēr tas ir manā lasāmo grāmatu sarakstā), tāpēc satikšanās ar rakstnieci starp rindiņām notiek pirmo reizi. Un kā jau kārtīgai pirmajai reizei pienākas, patīkams satraukums mijas ar svīstošām plaukstām un trīcošiem ceļgaliem. Tomēr tas viss ir lieki. Vientulības ministriju iemīlēju jau pie pirmā stāsta virsraksta. (Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2019)

“Nevienam no viņiem nebija ne jausmas, cik ilgs ir vienas vaskadrānas mūžs, bet rūpēties par vaskadrānu jebkurā gadījumā šķita iespējamāk nekā rūpēties par divu cilvēku attiecībām. (…) Ar vaskadrānu viss ir puslīdz vienkārši – pēc ēšanas jānoslauka, nedrīkst likt virsū neko karstu un griezt mazi bez dēlīša. Ko, pie velna, lai iesāk ar cilvēkiem?” (Vaskadrāna)

Grāmatas satura rādītājs nemelo (un kad gan viņš tas būtu darījis?), jo, ātri pārskrienot pāri lapām, kuras cieši jo cieši sakļāvis skaistais (un vientulīgais) grāmatas vāks, var saskaitīt desmit miniatūrus stāstus. Pelēks tiešām ir īsta vientulības krāsa. Kurš gan ir redzējis vientulību koši sarkanā krāsā (lai gan es esmu jutusies bezgala vientuļa, vienlaicīgi atrodoties iekšā koši sarkanā džemperī)? Visi Vientulības ministrijā apkopoti stāsti ir aizraujoši. Tie mazliet pakairina pakrūtē, mazliet pazodē. Mazliet arī nabas rajonā. Tie ir ļoti trāpīgi. Precīzi nomērķē. Precīzi izšauj. Precīzi trāpa mērķī. Un es esmu beigta no šitās lielās laimes – tikt pie tik milzīgas devas skaistas vientulības. Izvēlēties stāstus, kuru vientulībā ļaut jums ielūkoties, kamēr pie saviem viedtālruņiem, klēpja un galda datoriem lasāt šo rakstu, ir nevis ļoti grūti, bet neiespējami. Tāpēc, lai viss būtu godīgi pret visiem stāstiem, liku savam kaķim izvēlēties trīs skaitļus no viens līdz desmit (un viņš teica: seši, septiņi un desmit (lūk, tieši tik vientuļa es esmu)), tāpēc pilnu atbildību par to, ka izvēlēti tieši šie stāsti, uzņemas rižais runcis no mana instagrama profila.

“Man šķiet, ka par attiecībām var nosaukt ko tādu, kur abi divi ir vienlīdz, nevis viens iedomājas, ka ir kas vairāk un labāk, bet otram liek justies mazāk un sliktāk vai vispār nemaz.” (Dzīve ir dāvāts zirgs)

Stāsts Matracis ir ne tikai apjomīgākais krājumā atrodamais, bet arī, manuprāt, emocionālākais. Šis stāsts veidots kā televīzijas sarunu šova atreferējums (atceraties sarunu šovu “Aina” ar visu slaveno “Vai tu vēlies par to parunāt?”, es šo stāstu iedomājos apmēram tā, un man sanāca smiekli, piedodiet). Stāsta galvenā varone ir Austra (jebkura sakritība ar stāsta varoņu vārdiem un mana bloga nosaukumu ir tikai nejaušība). Tas ir ļoti dzīvs un emocijām piesātināts Austras jaunības dienu atmiņu stāstījums. Galvenais uzsvars, protams, likts uz attiecībām. Attiecību līkločiem. Tas stāsta ne tikai par to, kā izauklēt trīs meitas, kā izauklēt vienam otru, bet arī kā izauklēt divvietīgu matraci = no laulību sākuma līdz brīdim, kad nāve mūs šķirs. Tas ir attiecību stāsts citā līmenī, jo attiecināms uz pēckara laiku. Iztirzā problēmas, kas piemeklēja cilvēkus tad, kad tie vēl neiepazinās feisbukos un tinderos (iedomājieties, bija arī tādi laiki), bet bija īsti klātesoši. Taču tas nebūt nenozīmē, ka vientulībai negribas iespraukties pa vidu arī tur, kur pavardā liesmo uguns, kur mājas kaktos zirnekļi tīklos ieauduši mazas laimītes, kur mājo šķietama mīlestība. Ja manai vecmāmiņai būtu jāpastāsta savs jaunību dienu stāsts, tas būtu teju tieši tāds pats, kāds ir Austras. Tūlīt pa pēdām šim stāstam seko virsraksts Skārtleta + Oļegs = LOVE. Parasti šādus uzrakstus ierasts redzēt ieskrāpētus asfalta izvagotajā ādā hruščovku pagalmos. Šis ir stāsts, kurš pamodinās tos, kurus, savukārt, stāsta par matraci mierīgais plūdums būs nedaudz iesnaudinājis (kā tas parasti notiek bezmiega naktīs, kad iesnaudies piecas minūtes pirms jāzvana modinātājam, un, kad tas notiek, pielec gultā stāvus (un labākajā gadījumā sausām biksēm)). Galvenajā lomā Skārleta (ne tā, kas par visu domās rīt, jo šai skārletai “rīt” var arī nepienākt). Par vientulību, kura ir līdzās, kad mazgā zobus, klāj gultu, smērē sviestmaizi vai centies izberzt šokolādes traipu no dienas aizkariem. Par vientulību, kura ir (kā raksta pati autore) kā dzimtas lāsts trijās paaudzēs, kā negribēta grūtniecība, smiltis starp zobiem un nepārejoša caureja reizē. Par vientulību, kas izaug liela, sausa un auksta kā tuksnesis Arktikā. Par vientulību, kas jau kļūst līdz kaulam ierasta. Par vientulību, ar kuru vienkārši jāsamierinās (tāpat kā ar to, ka atkritumus izved tikai reizi mēnesī, ceturtajā ceturtdienā). Un, visbeidzot, kā jau iepriekš minēju, krājumā mājvietu raduši desmit Sabīnes Košeļevas stāsti. Ja pēc kāda no to izlasīšanas rodas jautājumi, tad krājuma pēdējais stāsts Vientulības ministrija, gan uzdod jaunus, gan atbild uz tiem un visiem iepriekšējiem jautājumiem, gan visu sakārto un pakārto pa plauktiņiem. Cukurs pie cukura. Sāls pie sāls. Milti pie miltiem. Appelējusi ievārījuma burka pie…(ko, pie velna, te dara appelējusi ievārījuma burka?) Un vientulība pāri visam. Un kāpēc tā? Kāpēc mēs tik cītīgi velkam vientulību iesietu striķītī sev pakaļ? Kāpēc pieskāriens šķiet pretīgs? Kāpēc cerība ir vilšanās? Kāpēc draudzība ir sāpes? Uzticēšanās – bailes? Kāpēc mēs ļaujam tik ļoti negribētajai vientulība būt tik ļoti klātesošai? Un kāpēc mēs tik uzstājīgi cenšamies pierādīt, ka patiesībā mūs tas nemaz neskar? Pret vientulību vakcīnu nav (tāpat kā vakcīnu nav arī pret vēlmi uzrakstīt riebīgu komentāru pie kāda delfi.lv raksta). Un es joprojām nebrīnītos, ja beigās izrādītos, ka vientulība ir viens no cilvēka iekšējiem orgāniem.

Vientulības ministrijas gaiteņos ir maldījies ikviens no mums. Meklējot izeju, ieklejojis nepareizajos un vēl nepareizākajos kabinetos, kur piedzīvotais licis sastingt vai spēji raudāt kā virs izlietnes mizojot sīpolus. Kur klusums ir tik dziļš, ka var dzirdēt, kā pulksteņu smagās sirdis, kuras, skaitot sekundes, mēģina sinhronizēties ar tām sirdīm, kas sastingušas stāv to priekšā. Visi šie stāsti ir par tik dažādiem cilvēkiem. Tik dažādām vientulības formām. Neviļus aizdomājos, kuru no formām ieņēmusi mana vientulība. Sirsniņas vai mēnestiņa. Eglītes vai zvaigznītes (jums arī sakārojās pēc brangas saujas piparkūkām?). Šis stāstu krājums ir lielisks. Par vientulību drīkst arī pasmieties un autore to dara nemitīgi (un tas mani piesaistīja visvairāk). Un vislabākie joki taču dzimst, kad iekšā sēž maza sāpīte, kuru izkratīt no sevis ārā var tikai ar hahaha un hihihi. Šos stāstus nekur tālu nelikšu (tepat uz rakstāmgalda, starp līdakastēm un kaktusiem), rudens ir tik tikko sācies, un es jau zinu, ka vientulības ministrijā vēlēšos paciemoties vēl un vēl.

“Nu, nevaram mēs mēslus taisīt, cerot, ka par to mums nekas nebūs. Viss agrāk vai vēlāk tā vai citādi atnāk atpakaļ pie tevis paša. Un, nedod Dievs, tanī brīdī tu būsi viens. Viens tu neko iesākt nevari. No vienas puses, jā, vienīgais, uz ko vari paļauties, esi tu pats, bet no otras – viens tu vari tikai aptaisīties, un tas ir arī viss.” (Matracis)

Atpakaļ uz lapas augšu