Frančeska Kavallo, Elēna Favilli. Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm 2

Frančeska Kavallo, Elēna Favilli. Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm 2

“Ja tev ir paveicies būt atšķirīgai, nekad necenties to mainīt.” – Khudija Diopa (modele)

Jūs taču arī zināt to bezpalīdzīgo stāvokli, kad redzat – lasāmo grāmatu saraksts papildinās ik brīdi. Pa vienai, divām, trim grāmatām – taisni ģeometriskajā progresijā iekšā, radot īstu vētru ūdens glāzē. Ar mani tā notiek visu laiku. Tikko tieku līdz pusei vienā grāmatā, tā lasāmo grāmatu saraksts jau papildinās, labi, ja ne pa četrām grāmatām. Grāmatu ir tieši tik daudz, lai mums nepietiktu mūžu izlasīt visu, kam mēs labprāt atlicinātu kaut nedaudz laika (kaut uz pāris lapaspusēm), ļaujoties reibumam, kuru sniedz burtu rēbusi no vāka līdz vākam. Tāpat kā starp ēdienreizēm iezogas pa kādam našķu brīdim, kad desu maizes, kartupeļi un karsti kūpošas zupas bļodas, tiek iemainītas pret pāris gabaliņiem (veselas tāfelītes un vēl mazliet) gardas šokolādes (vai jebkā cita, kas uztura piramīdā atrodas pašā spicītē), arī starp grāmatām, kuras, stingri iekrampējušās sarakstā (gaida, kad tiks sapaijātas, saostītas un pats galvenais – burtu pa burtam ielasīts iekšā dvēselē tās vēstījums), iezogas pa kādai, kuru kā našķi gribas notiesāt vispirms. Tas, savukārt, nozīmē, ka kārtīgam ēdienam (saraksta grāmatām) ir nedaudz jāuzgaida. Šādā gaidīšanas režīmā jau kādu laiku ir grāmata ar nosaukumu Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm (šīs pasaciņu sērijas pirmā grāmata).

“Tu dzīvē saņem to, ko tev pietiek drosmes paprasīt.” – Ofra Vinfrija (TV raidījumu vadītāja, aktrise, uzņēmēja)

Atceros, kad pirmo reizi pamanīju šo grāmatu, izlasot tās nosaukumu (un neizlasot to, kas tajā slēpjas), sapratu – tā nav priekš manis (viena no lielākajām kļūdām, kuru pieļauj lasītāji – vērtēt grāmatu pēc “vāciņa”). Taču jāsaka paldies visiem grāmatu dieviem, ka tā atkal nonāca manā redzes lokā, taču šoreiz, beidzot, izlasot grāmatas aprakstu, sapratu – man tā IR jāizlasa. Augstāk minēto iemeslu dēļ šī grāmata joprojām gaida savu kārtu, lai iekārtotos manās rokās vismaz uz pāris stundām, kamēr es ar kafijas krūzi – dīvānā. Kamēr tas viss notiek, Jāņa Rozes apgāds ir paspējis izdot pavisam, pavisam svaigu grāmatas turpinājumu (taču to mierīgi var lasīt arī bez pirmās grāmatas), kurš pavisam negaidīti nonāca ne tikai manā redzes lokā, bet arī rokās. Un tās burtu rēbusi bija īsta baudīšana.

“Liktenis man bija lēmis vienmēr būt cīnītājai.” – Andrē Pēla (franču pretošanās kustības kaujiniece)

Katra maza meitene reiz bērnībā ir sapņojusi kļūt par princesi. Nokļūt starp pasaku lapām kopā ar citiem prinčiem un princesēm. Nobučot krupi, iekosties sārtā, sulīgā ābolā vai mirkli pirms pusnakts pazaudēt kristāla kurpīti. Tā reiz noteikti sapņojušas arī Itālijā dzimušās un augušās rakstnieces un uzņēmējas Frančeska Kavallo (Francesca Cavallo) un Elēna Favilli (Elena Favilli), kurām nu Amerikā pieder mediju uzņēmums Timbuktu. Tā darbība vērsta uz satura un produktu veidošanu, kurš ir ne tikai lieliski pārdomāts un inovatīvs, bet arī bezgalīgs iedvesmas avots lieliem un maziem cilvēkiem visā pasaulē. Šajā teju kilogramu smagajā grāmatā autores apkopojušas simts iedvesmas stāstus (pasakas) par fantastiskām un apbrīnojamām sievietēm, kuras ir pierādījums tam, ka, lai arī cik trauslas mūs (sievietes) nepadarītu sabiedrība, mūsos ir īstens spēks, kurš ļauj ne tikai izsapņot ilgotākos sapņus, bet tos arī piepildīt. Stāsti papildināti ar izciliem galveno varoņu portretiem, kurus nav uzbūrusi viena krāsu un otu pavēlniece, bet tādas ir veselas piecdesmit – mākslinieces no visas pasaules, kuras pielikušas savu zīmuļu, otu vai datorprogrammu vilcienus, lai jau otro reizi mazos un lielos lasītājus iedvesmotu savu sapņu piepildīšanai. Pat ja mazliet jāsadumpojas… (No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka, Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds)

“Kad kļūsti vecāks, saproti, ka tev ir divas rokas: viena, lai palīdzētu sev, otra, lai palīdzētu citiem.” – Odrija Hepberna (aktrise)

Šī grāmata ir īsts dārgakmens. Sievietes, kuru dzīves stāsti saspiesti un sakoncentrēti šajā burvīgajā pasaku grāmatā, nav tikai dāmas no TV ekrāniem vai modes žurnāliem. Šajā grāmatā sakoncentrēti stāsti arī par šķietami parastām sievietēm, kuras nav baidījušas sekot savām vēlmēm, sekot saviem sapņiem. Vai pat atteikties no tiem. Cēlāka mērķa vārdā. Šajā grāmatā atrodami arī stāsti par politisko, sabiedrisko un cilvēktiesību aktīvistēm, revolucionārēm. Kvantu fiziķi – balerīnu, ķīmiķi – rentgenstaru kristalogrāfi. Ultramaratonisti, pulksteņmeistari un pat mājsaimnieci – dēkaini. Vārdi un uzvārdi, kurus lielākā daļa no mums nav pat dzirdējuši, kuri mums neizsaka neko. Bet tik pat lielai daļai tas var izteikt visu. Arī šīs sievietes ir bijušas mazas meitenes, kas sapņojušas kļūt par princesēm. Pieķērušās šim sapnim. Taču, kā jau īstiem sapņiem patīk būt, tie apaug ar jauniem un jauniem maziem sapnīšiem, sniedzas pāri savām robežām. Un tad jau šīs meitenes, varbūt nedaudz vēlāk, varbūt jau pusaudžu gados, saprata, ka tomēr vēlas kļūt par vingrotājām, gleznotājām, neiroķirurģēm. Taču daudzām no sievietēm šie sapņi bija jāatmet, jāpieņem tas, ka neremdināmā dzīves upe tās nes ne plānotajā virzienā, kļūstot par karotājām, aktīvistēm, ne tikai savā, bet arī citu labā. Lai kļūtu par piemēru. Un kā vārdā? – Brīvības! Visas šīs sievietes ir lolojušas sapņus. Lielus un mazus. Saskārušās ar dažādiem ārējiem kairinātājiem – cilvēkiem, kuri ir centušies tās apspiest, apsmiet, apturēt tālāku mērķu sasniegšanu. Nospiest uz ceļiem savā priekšā. Pat pazemot. Taču šīs sievietes ir bijušas tik drosmīgas, lai stātos pretī ikvienam. Pat, ja tas maksā dzīvību.

“Vai gan ir nozīme tam, ka es mirstu, ja mūsu rīcība pamudina rīkoties tūkstošiem cilvēku?” – Sofija Šolla (politiskā aktīviste)

Daudzi no šiem stāstiem ir tik aizkustinoši, ka mani atraut no aizrautīgās būšanas līdz kaulam iekšā šajās pasakās, spēja vien tas, ka nācās nolocīt piedurknes, lai tajās noslēptu savus sakarsušos, asaru samitrinātos vaigus. Viens no šādiem stāstiem bija par paukotāju Beatriči Vio, kurai pēc smagas slimības amputēja gan kājas, gan roku apakšdelmus. Lai arī apkārtējie centās meitenei iegalvot, ka tas nav iespējams, Beatriče nepadevās, turējās pie sava sapņa – lai ko viņai tas prasīs, viņa būs paukotāja. Beatričei no jauna bija jāiemācās staigāt (ar mākslīgajiem locekļiem), mazgāties dušā, atvērt logu, vai pat iztīrīt zobus… “Lai cilvēks būtu īpašs, viņam jāpārvērš savi trūkumi par iemeslu lepnumam”, teikusi Beatriče. 2016. gadā, Riodežaneiro paralimpiskajās spēlēs Beatriče ieguva zelta medaļu. Taču kāds cits stāsts man iespiedies atmiņā, jo esmu liela kafijas mīle. Tas ir stāsts par astronauti Samantu Kristoforeti. Pirmais jautājums noteikti būtu sekojošs: kāds astronautikai sakars ar kafiju? Samanta universitātē studēja inženierzinātnes un astronautiku, taču pēc studijām iestājās lidotāju skolā. Samanta kļuva par Itālijas Gaisa spēku kaujas lidotāju. Taču, padod drosmīgai sievietei mazo pirkstiņu – viņa paņems visu roku – Samanta gribēja lidot vēl augstāk. Samantas sapnis piepildījās – viņa devās kosmosā. Viens no, nu jau Starptautiskās kosmosa stacijas kapteines Kristoforeti veicamajiem darbiem, atrodoties 360 km virs mūsu galvām, bija eksperimentēt ar dažādiem pārtikas produktiem. “Kurš gan gribēs dzīvot uz Marsa, ja tur varēs ēst tikai no tūbiņas izspiestu ēdienu?” Samanta ir pirmā sieviete, kura kosmosā pagatavojusi kafiju.

“Lai radītu savu pasauli, ir vajadzīga drosme.” – Džordžija O’Kīfa (gleznotāja)

Es nespētu jums izstāstīt visus šos neiedomājami iedvesmojošos sieviešu stāstus, pat ja gribētu. Tos vajag baudīt lēnām, pa mazumiņam vien. Izgaršot un izsapņot tos līdzi pašām varonēm, lai kaut kas no tā visa spēka un drosmes paliek arī pašos. Manuprāt, šī grāmata nav tikai mūsu mazajām meitām vai dēliem. Šī grāmata ir arī mums – sievietēm, vīriešiem, mammām, tētiem, vecmāmiņām, vectētiņiem, krustmātēm, krusttēviem. Visiem, visiem. Nav svarīgi, kādu dzimumu pārstāv cilvēks, kurš tevi iedvesmo. Svarīgākais ir tas, ka šī cilvēka stāsts spēj izmainīt tavu pasauli. Mūsu pasauli. Neapmaldīties cerībās, neapmaldīties bailēs! Sekot saviem sapņiem, sekot savai sirdij – tie vienmēr atradīs pareizo ceļu uz piepildījumu!

“Nestāstiet man, ka sievietes nevar kļūt par varonēm.” – Cju Dzjiņa (revolucionāre)

Atpakaļ uz lapas augšu