Kšerstina Ēkmane. Suns mežā pie ūdeņiem.

Kšerstina Ēkmane. Suns mežā pie ūdeņiem.

“Notikums tā uzreiz nekad neiesākas. Kaut kas vienmēr ir bijis pirms tam.”

14. septembris. Svētdiena. Dīvāns, silts džemperis un sega pāri. Silta tējas krūze, vilnas zeķes. Šķiet, ka oktobris jau, bet zaļie koku pirksti aiz loga nodevīgi sit pa neaizsargātajām rūtīm. Grib iespraukties gar aizkara malu istabā. Pēc siltas tējas un džempera iespraukties. Vējš bezkaunīgi dzenā padevīgās koku stīgas. Lietus noskalo vēja nedarbus. Tikko aizvēru pasakaini skaistas grāmatas vāku un samīļoju. Katrs ir pelnījis, lai tādā lielā rudens dienā apmīļo. Nav svarīgi, vai statisks stāvi muguru pagriezis plauktā starp daudziem citiem tādiem vai tevī kūsā dzīvības sulas eritrocīti. Ik viens ir pelnījis, lai apmīļo. Šodien ir svētdiena, bet šo ierakstu publicēšu pirmdien. Šodien. Tas būs reizē gan manas nedēļas noslēgums, gan jaunas sākums. Kāpēc es šo visu rakstu? Jo es gribu lai zināt, kas ir bijis pirms tam.

“Pelēks sniegputenis un vētra no norvēģu fjella puses ir kā slota. Noslauka ezeru un mežu. Pēc tam vairs nav pēdu no slēpēm vai motorollera, no ķepām vai putnu kājām, nav šņaucamās tabakas kušķīšu ap bļitkošanas caurumiem, nav tārpiņu un nav asiņu. Viss balts, tīrs un līdzens.”

Grāmatu Suns mežā pie ūdeņiem pirmo reizi pamanīju (kā man patīk teikt) virtuālā grāmatu plaukta vietnē Goodreads. Cilvēki, kuri uzskata, ka mīlestība no pirmā acu skatiena nepastāv, nekad nav ieraudzījuši grāmatu, kuras vāks liek pat vissīkākajām spalviņām uz ķermeņa sacelties stāvām kā telefona stabiem. Man nebija ne jausmas, ko slēpj šis grāmatas vāks, taču es zināju, kādu dienu es lasīšu rindas no tās un atkārtošu teikumu pēc teikuma kā savas mīļākās dziesmas piedziedājumu. Es vienmēr mazliet baidos no tādām pirmoacuskatu iemīlēšanām, jo grāmatas taču tāpat kā cilvēki var ņemt un sasāpināt bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Tad vienīgais, ko vari darīt, ir ņemt nākamo, lai noskalotu rūgtumu lejā ar citām vārdu un domu rindiņām. Taču šis noteikti nav tas gadījums. Šis ir tas gadījums, kad gribas novilkt biezo džemperi un ietīties tikai grāmatas siltajos teikumos. Ietīties uz palikšanu. Līdz pavasarim. Pārziemot.

“Tas, ko gaidīja, nebija attēlojams, un tam nebija vārdu. Bet viņš to atpazītu, kad izdzirdētu vai kad uztvertu tā labi pazīstamo smaržu. Savās gaidās viņš dzīvoja kā akmentiņš turas aiz aukstuma duļķainā, mazkustīgā strauta ūdenī zem ledus garoziņu viļņojuma.”

Kšerstina Ēkmane (Kerstin Ekman) ir slavena zviedru rakstniece. Kā rakstnieci Kšerstinu Ēkmani lasītāji iepazina, pateicoties viņas pirmajiem kriminālromāniem, taču par vienu no ievērojamākajām 20. gadsimta zviedru rakstniecēm Ēkmani padarīja tieši tie romāni, kuri iesakņojās dziļi cilvēku filozofijas slāņos, atspoguļojot to jūtas bagātīgos stāstījumos. Suns mežā pie ūdeņiem ir mana pirmā sastapšanās ar rakstnieci, kuras saknes dzītas pie tās pašas jūras, pie kuras sakņu mozaīkas ieauduši esam arī mēs, taču latviešu lasītājiem Kšerstinu Ēkmani bijusi iespēja iepazīt jau agrāk – kriminālromānā Notikumi pie ūdeņiem (2007). Rakstniece ir arī daudzu literāro godalgu laureāte, to starpā gan Ziemeļvalstu Ministru padomes, gan Augusta balvas. (No zviedru valodas tulkojusi Solveiga Elsberga; Izdevējs: Apgāds Zvaigzne ABC, 2019)

“Bet agri atausa gaisma. Pirms vēl saules bumba savos sarkanajos apvalkos bija augšā pāri meža malai, viss mežs jau elpoja gaismu. Ūdens un gaisma cēlās asinsvados un stiebros, dzīslās, nervos un sakņu pavedienos.”

Nereti tiek smiets, ka dzīvniekus un bērnus mākslinieki savos darbos izmanto tad, kad jāķeras pie pēdējā salmiņa. Gluži kā kāršu spēlē. Ja rokās gadījušās sliktas kārtis, no piedurknes tiek izvilkti visi spēcīgākie trumpji. Lai arī grāmatas galvenā vadlīnija ir Suns, šķiet, ka tas vairāk nobīdīts otrajā plānā. Grāmatā galveno lomu spēlē krāšņie dabas norišu apraksti. Ja gaidāt no grāmatas spraigus situācijas pavērsienus vai bagātīgi piesātinātus dialogus, šī nebūs tā grāmata, kurā tos meklēt. Grāmatas sižets jau teju tiek izstāstīts pāris teikumos uz tās aizmugurējā vāciņa, pie kuras pārtrūkst apburošais stāsts par Suni, kurš, esot vēl pavisam mazs kucēns, negaidītu sakritību rezultātā, nomaldās no sava saimnieka un nomaldās no tās, kas nolaiza no kažoka svešo smaku smagumu, maigi iekožoties skaustā, nomaldās no tās, kas dzeltenām acīm spīdot uzlūkoja to, kamēr tas viņu zīda. Nomaldās no mātes. Sākas suņa izdzīvošanas stāsts, kuru rakstniece ir uzrakstījusi ar tādu mīlestības ieguldījumu, ka lasītājs nerimstoši tiek ierauts uzburtajās ainās. Lasītājs kļūst klātesošs.

“Purvs uzblīdis no ūdens. Ūdens plūda pāri un pa divām strautu vadziņām meklēja sev ceļu lejā uz ezeru, kur mutuļo un dzied starp akmeņiem. Pie meža un purva krastmalā, kur bērzi un alkšņi panākuši gaismā priekšā egļu meža biezoknim, uz garā zemesraga lejup pret straumi iekšā seklajā līcī, kas aizsargāts no norvēģu fjella, tur visur ik dienas bija saklausāmi jaunu balsu mākoņi.”

Šo grāmatu es tvēru kā gleznu. Vārdu krāsas šķita tik dzīvas, ka uz brīdi pat likās, es pati esmu tās uzgleznojusi. Aprakstītās smaržas un skaņas. Aprakstītās ainavas nešķita samākslotas. Gluži pretēji. Tās bija dzīvas. Dzīvākas par dzīvu. Tās elpoja ar mani. Elpoja ar mani vienā ritmā, šīs gleznas smaržas un skaņas. Caur sevi izdzīvoju un izjutu visu to emociju gammu, kuru izdzīvoja Suns. Autore meistarīgi padarīja mani par otrā plāna aktieri savā stāstā, vienīgais, ko varēju darīt – ļauties stāsta plūdumam, klīst starp atmiņām un aizmiršanu. Aizmirst saikni ar cilvēku, aizmirst saikni ar māti, pārspēt viltībā lapsu, būt stiprākam par čaboņām un ēnām, kas tvirtajās miesās liek iezagties viegliem baiļu drebuļiem. Doties ceļā, nezinot kurp. Taču zinot, ka skrējiens pretī nezināmajam aizvedīs tur, kur pievelk visspēcīgāk. Tur, kur reiz kaut kas noticis starp viņu un kādu vīru, kura balss spēj sajūsmināt, kura svilpiens vilina.

“Viss notiekošais ir viņā iekšā. Tas jau ir noticis. Viss notiekošais ir saspēlē ar viņu. Viņš zina. Tas atdzīvojas, nodreb kā spārniņš nakts tumsā un tad atkal mierīgi guļ tālāk. Tas pieslēdzas reiz jau dzīvotai dzīvei.”

Suns mežā pie ūdeņiem liks pakrūtē iedejoties taureņiem tiem lasītājiem, kuri izbauda vārdu gleznas – gan tās, kas uzburtas no notikumu pārpilnības, gan tās, kas uzburtas no nekā. Kšerstina Ēkmane ir radījusi īsti mākslinieciski augstvērtīgu darbu, kurš sevī ietver cilvēkam tik ļoti pazīstamās emocijas: mīlestību, vientulību, izdzīvošanas alkas, izvedot cauri pārsteidzošajiem dabas likumu labirintiem. Vēl šo grāmatu īpašu padara arī tās tulkojums, par ko pateicību lasītājs ir parādā tulkotājai Solveigai Elsbergai. Fantastiski izvēlēti vārdi, kuri teikumus savij kopā kā pīnes, kuras reiz savītas kopā, vairs nav iespējams atraisīt. Kārtējo reizi pārliecinos, mūsu valoda ir tik intensīvi spēcīga, ka ir šīs grāmatas punkts uz i. Grāmatas Suns mežā pie ūdeņiem sajūtas man ir pieķērušās kā dadzis, kurš pieķeras pie apģērba, skrējienā cauri mežam. Vai kā smiltis pie jūras, kuras, ja reiz sabirušas kurpēs, jūtamas līdz pat brīdim, kad tiek noglabātas skapja visdziļākajā stūrī. Uz mūžiem. Tomēr, ja šādi literārie darbi netiek pievienoti jūsu lasāmo grāmatu sarakstiem, aicinu izdarīt izņēmumu un nobaudīt šo sirsnīgo stāstu. Grāmata lasās raiti – pietiks ar divām tējas vai kafijas krūzēm, lai to pārlapotu.

“Suns vienmēr sargāja. (…) Viņš sekoja tam, kas notiek tālumā. (…) Bieži vien viņiem šķita, ka suns it kā sēž un ieklausās, un sadzird kaut ko svešu. (…) Neviens nezina, ko viņš gribēja sadzirdēt un ko bija piedzīvojis tur ārā. Neviens pat nezina, vai ir kāds vārds tam, ko suns gaida.”

Atpakaļ uz lapas augšu