Agnese Vanaga. Plastmasas huligāni.

Agnese Vanaga. Plastmasas huligāni.

“Klāvs atviegloti nopūtās, ielika pa apelsīnam katrā kabatā, divus kapucē, vēl divus paņēma rokās un palūkojās uz plastmasas maisiņu rulli. Tur, lūk, tur, mierīgi dusēja plastmasas nezvēri, garlaikotie huligāni, gatavi darīt nekrietnības.”

Leģendas par latviešiem vēsta ne tikai to, ka katrs kārtīgs latvietis sākas no simts kilogramiem, pārtiek tikai no kartupeļiem un ir par diviem kāju pirkstiem bagātāks par jebkuru citu cilvēkveidīgo pasaules iedzīvotāju, bet arī to, ka katram godīgam, kārtīgam un tikumīgam latvietim mājās ir plastmasas maisiņš. Plastmasas maisiņš citiem plastmasas maisiņiem. Maisiņu maisiņš. Iespējams to pat Livonijas hronikā būtu pieminējis Indriķis no Rubenes, taču, izmaļot cauri hronikas manuskriptu skarbajai cenzūras gaļasmašīnai, šīs rindiņas no hronikas tika dzēstas uz neatgriešanos. Gatavie viduslaiki! Taču šodien, deviņsimt gadus vēlāk (šajā laikā posmā viens plastmasas maisiņš būtu paspējis sadalīties vien aptuveni sešdesmit reižu), aizvien vairāk cilvēku plastmasas maisiņiem saka nē. Cenzūra. Rādīt kulaku ik vienam, kurš lielveikala džungļos iemaldījies, saliek un pakārto getliņu gurķus un tomātus celofāna kulītēs kā vārdus teikumā starp komatiem un punktiem, ir jaunais melnais. Gada laikā, godīgais, kārtīgais, tikumīgais latvietis, kurš uzkāpjot uz svariem tajos redz trīsciparu skaitli un katrai pēdai pieaugušus sešu pirkstus, tas pats latvietis, kurš pagultē slēpj maisiņu maisiņu, vidēji rada vairāk nekā četrus simtus kilogramu atkritumu. Gadā, mīļie! Aptuveni tik pat, cik sver viens mazliet pabadināts zirgs. Ja tā padomā… paliek baisi. No uguns var paglābt ūdens, no ūdens – peldriņķis. Bet kas mūs visus paglābs no atkritumu okeāna, kuru paši apkārt sev esam radījuši? Kamēr konfekšu papīri un plastmasas salmiņi nesmeļas mutē, esam kā uz drošības salas. Bet cik ilgi vēl mūsu Māte Zeme ļaus mums cūkoties pie savas dāsnās krūts kā sivēniem pie siles?

“Maisiņiem, ziniet, nav pārāk daudz uzdevumu dzīvē. Tu piedzimsti kopā ar miljoniem tādu pašu maisiņu, izpildi savu misiju – pārnes no lielveikala vai tirgus mājās vienu vai, ja paveicas, vairākas lietas, un tad tevi izmet. Kāda tam jēga?”

Grāmatas Plastmasas huligāni autore ir rakstniece Agnese Vanaga. Kā māmiņai un zaļā dzīvesveida entuziastei, autorei ir lieliski izdevies iejusties bērnu – gan kā blēņdaru, gan dabas aizstāvju, ādā. Manuprāt, grāmatas autore ir izvilkusi lielo lozi, radot tik ļoti nozīmīgu darbu laikā, kad ir neizsakāmi svarīgi runāt teju no rīta līdz vakaram šo spocīgo mantru par to, ka ir drastiski jāsamazina atkritumu ražošana. Un tas, ka arī latviešu bērniem ir radīta nesarežģīta, viegli uztverama grāmata, kurā smelties ideju tam, kā samazināt šo huligānisko plastmasas izstrādājumu izplatību dabā, radot daudz tīkamāku vidi, kurā uzaugt gan pašiem, gan nākotnes bērniem, ir lieliski. Tā ir vienreizēja iespēja arī mazajiem cilvēkiem iesaistīties lielos procesos, jūtoties ne mazāk nozīmīgiem, kā pārējiem. Šī grāmatā nebūt nav vienīgā rakstnieces daiļdarbu kontā. Agnese Vanaga ir arī fantastiskās bilžu grāmatiņas Mazo latvju pirmie vārdi un mīklu mozaīkas Minam? autore. Savukārt, par māksliniecisko papildinājumu grāmatas lapaspusēm, jāpateicas burvīgu pasteļzīmuļu ilustrāciju pavēlniecei Līvai Ozolai. Arī darbs pie grāmatas Plastmasas huligāni izdaiļošanas, māksliniecei nav vienīgais. Šā gada pavasarī klajā nāca arī pašas ilustrāciju burves sastādīta un ilustrēta bilžu grāmata Eju meklēt! Grāmata Plastmasas huligāni nav vienkārši grāmata. Plastmasas huligāni ir grāmata ar pievienoto vērtību, jo tās pēdējās lapas pusēs ir atrodama maisiņu locīšanas instrukcija, kas, ja tomēr esi izlēmis turpināt izmantot šos mazos huligānus, palīdzēs tiem savas dzīves laikā izpildīt vairāk par vienu misiju. (Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

“Klāvs mammai stāstīja: viņš bažījoties par piesārņotiem mežiem, bet mamma atsmēja, ka Klāvs varētu sākt cīņu ar piesārņojumu vispirms pats savā istabā un to pārmaiņas pēc sakārtot.”

Klāvs un Intars ir brāļi, kuri dzīvo kādā Rīgas apkaimē. Abi zēni vada bezrūpīgas dienas. Tādas, kādas parasti vada bērni, kuri vēl nav pusaudži, bet arī vairs nekādi mazuļi. Taču tā jau nebūtu īsta bērnība, ja ikdienas bezrūpībā negadītos arī pa kādam blēņu darbam. Ierasti klusums visiem asociējas ar mieru, ne velti ir teiciens par to, ka klusēšana ir visas pasaules zelts. Taču, ja mājās ir bērni, klusums signalizē par tuvojošos katastrofu (šāds klusums mūsu mājās reiz noslēdzās ar kārtīgi iztīrītu tualetes podu – viss, protams, būtu labi, ja vien tas nebūtu ticis tīrīts ar visām mājās pieejamajām zobu birstēm). Tā, piemēram, kādā rudens dienā, puikas noķerti pie rokas brīdī, kad apmētājuši kādu pieturā saldi dusošu tramvaju, sacenšoties, kurš iemetīs vairāk kastaņu, plaši atvērtajās logu rīklēs. Savukārt ideja, izveidot kaimiņienes pagalmā klaiņojošo kaķu viesnīcu, izmitinot tajā padsmit kaķus, ir tik pat cēla, cik peļama. Abu brāļu ikdienu pēkšņi maina nejauši sastapts plastmasas maisiņš, kurš spēj kļūt par ko vien vēlas: ezi, peli, čūsku vai zivi. Brāļi satiek Dusmukuli.

“Cilvēki nerūpējas par lietām, kas maz maksā, kur nu vēl, ja tās neko nemaksā.”

Dusmukule iepazīstina puikas ar plastmasas maisiņu dzīvi. No piedzimšanas brīža līdz pat brīdim, kad tie tiek izmesti atkritumu konteineros vai nodoti visu četru vēju nežēlīgajos nagos. Dusmukule izstāta, ka plastmasas maisiņi kļūst par huligāniem, kuri piņķerējas koku trauslajos zaros un cilvēku garajos kāju stumbros, peld ezeros un upēs, dodas sēņot kā mežmalās, tā dziļi biezokņos, ne jau aiz savas gribas. Par plastmasas huligāniem tos padara paši cilvēki. Dusmukules stāsts tik dziļi aizskar un aizkustina Klāvu un Intaru, ka abi zēni nekavējoties vēlas šo netaisnību, kuru cilvēks veic gan pret nevainīgajiem plastmasas maisiņiem, gan dabu, vērst par labu. Pieaugušie bieži vien nedomā, ko dara, un, ja kāds iedomājas nedomāt, ko dara, tas parasti noved pie bēdīgām sekām. Taču bieži vien šādas sekas var likvidēt, ja par tām pienācīgi parūpējas, tāpēc zēnu izvirzītais uzdevums būs divreiz, ja ne trīsreiz grūtāks. Vai zēniem pietiks spēka cīnīties par taisnību, atbrīvot visus situācijas ķīlniekus no gūsta, piespiest pieaugušos izkustēties no stingri ieņemtās man nav laika par to domāt pozas, padarot plastmasas maisiņu dzīvi ilgāku, to jums nāksies uzzināt pašiem. Varu garantēt – garlaicīgi nebūs.

” – Tu zini, opi, cik okeānā peld plastmasas maisiņu? Maisiņu ir vairāk nekā zivju! Tie visi ir bez darba, tāpēc okeānā tēlo zivis un medūzas.”

Šī skaistā, apaļā bumba uz kuras mēs dzīvojam, kāpēc mēs tai tik ļoti darām pāri? Domāju (gribētu domāt), ka neviens savās mājās neapēd konfekti vai neizdzer pudeli ar burbuļūdeni, kurš dramatiski paaugstina cukura līmeni asinīs, un nenomet papīru vai pudeli tur pat uz tepiķa dzīvojamās istabas vidū. Šī skaistā, apaļā bumba uz kuras mēs dzīvojam arī ir mūsu mājās. Kaut kad taču tas būs jāsaprot. Tad kāpēc cilvēki atļaujas izmest atkritumus uz ielām, mežos, jūras krastā… Saprotams, ka laiks mūsdienās rit daudz straujāk nekā tas, piemēram, bija Indriķa no Rubenes laikā, taču gribētos zināt, cik daudz sava ārkārtīgi dārgā laika cilvēks ieekonomē, atstājot vai izmetot atkritumus dabā, nevis paņemot tos līdzi, lai izmestu tos tam paredzētajās vietās. Rūpēties par to, lai atkritumi nekļūtu par situācijas ķīlniekiem, patiesībā taču ir tikai un vienīgi mūsu pašu interesēs. Tas ir ļoti labs sākums tam, lai saudzētu ne tikai dabu, bet arī sevi un savus mīļos. Tāpēc vien ir lieliski apzināties, ka ir arī šādi bērnu grāmatu autori, kuri palīdz bērnus ieprogrammēt dabas saudzēšanas režīmā. Ja bērni to spēj, arī pieaugušajiem būtu jābeidz izlikties esam akliem. Mīlēt (visu pirms jau sevi) dabu un nepārvērsties mazos un lielos plastmasas huligānos!

“Nav svarīgi, vai esi maisiņš vai skapis. Svarīgi, lai par tevi rūpējas.”

B.N. Jau tūlīt, tūlīt (19. septembrī) Kaņepes Kultūras centrā pirmizrādi piedzīvos izrāde bērniem Plastmasas huligāni, kas, protams, veidota pēc Agneses Vanagas grāmatas motīviem. Ja kādu tas ir ieinteresējis, vairāk informācija meklējam spiežot ŠEIT!

Atpakaļ uz lapas augšu