Geila Hanimena. Eleanorai Olifantai viss kārtībā.

Geila Hanimena. Eleanorai Olifantai viss kārtībā.

“Manuprāt, viens no iemesliem, kāpēc spējam izciest mums atvēlēto laika sprīdi šajā zili zaļajā bēdu lejā, ir iespēja, ka agri vai vēlu viss var mainīties.”

Eleanoru Olifantu ievēroju laikā, kad tikko biju sākusi savu šī gada apņemšanos, proti, biju uzstādījusi sev teju neiespējamu uzdevumu – izlasīt piecdesmit grāmatas 2019. gadā. Par mani noteikti pasmietos mani draugi dižlasītāji, piemēram, Agris. Čalis, kurš, manuprāt, grāmatas ēd brokastīs baltmaizes vietā, noziežot tās ar pamatīgu kārtu sviesta, beigās pārmetot pāri tām desas un siera šķēļu krustus. Piecdesmit grāmatas man (tajā laikā) kā man nav laika lasīt grāmatas cilvēkam šķita neiespējami. Tomēr jau agrāk cilvēce ir pieredzējusi to, ka brīnumi patiešām mēdz notikt – piramīdas, Jēzus augšāmcelšanās, zeķes sandalēs, lielveikalu atlaides bez mārketinga speciālistu izliktajiem zemūdens akmeņiem, (un tā varētu turpināt līdz bezgalībai, bet būsim reāli, alfabētā nav tik daudz rakstu zīmju) tāpēc brīnums, ka es (kā hronisks grāmatu lasītājs) uz šo brīdi jau esmu uz lāpstiņām nolikusi deviņdesmit četras grāmatas, šķiet pat pilnīgi iespējami. Mani no Eleanoras Olifantas satikšanas šķīra astoņi mēneši. Tieši tik ilga bija mana gaidīšana bibliotēkas rindā. Pēdējoreiz kaut ko tik ilgi gaidīju pirms aptuveni trīs gadiem – no brīža, kad uzzināju, ka esmu gaidībās, līdz brīdim, kad meita nāca pasaulē. Ja to pārkonvertē šādā mērīšanas sistēmā, tā šķiet vesela, nejēdzīga mūžība. Taču brīdī, kad grāmata beidzot bija nonākusi manās rokās, šoreiz gaidīšanas režīmā nostādīta bija pati Eleanora Olifanta, nolikta plauktā starp visām iemīļotajām un mazāk iemīļotajām grāmatu muguriņām, tā gaidīja brīdi, kad beidzot būšu pabeigusi gatavošanos savai pirmajai foto izstādei, laižot to gaisā, lai beidzot, pievēršoties tai, uzzinātu, kādu apbrīnojamu stāstu slēpj apdedzināto sērkociņu galviņas uz grāmatas vāka. Taču – kas lēni nāk, tas labi nāk, vai ne?

“Apjautājoties, kā man klājas, visi gaida atbildi “labi”. Neviens negrib dzirdēt, ka vakar iemigu raudot, jo divas dienas nebiju ne ar vienu runājusi. Un es tā arī saku: “Paldies, labi.””

Geila Hanimena (Gail Honeyman) ir skotu rakstniece, kura pierāda, to, ka dzimšanas gadu skaitļiem pasē nav pilnīgi nekādas nozīmes. Debijas romāns dienasgaismu var pieredzēt ne tikai tiem rakstniekiem, kuri tik tikko izrausušies no mātes miesām, bet arī tiem, kuri līdz šim procesam tiekušies ilgāku laiku, kā piebrieduši, sulīgi nogatavojušies āboli, rudens salti sārtajos saules staru apskāvienos. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc romāns par Eleanoru Olifantu saņēmis atzinību, esot vēl manuskripta autiņos. Un, zinot to, ka patiesību stāsta ne tikai grāmatu iekšiņas, bet arī āriņas, tad kādu dienu stāstu par Eleanoru Olifantu varēsim baudīt arī ekrānos. Piebildīšu arī to, ka pirms kāda laika, sociālajā platformā Instagram, tika pacelts jautājums par labāko debijas grāmatu, kura lasīta pēdējo gadu laikā. Toreiz mazliet apstulbu, jo pēkšņi uz doto brīdi pilnīgi nekas neienāca prātā. Taču tagad droši varu teikt, ka uz labāko debijas romānu pjedestāla lieku Geilas Hanimenas Eleanorai Olifantai viss kārtībā. (No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga; Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2018)

“Manu sirdi bija sakropļojušas tikpat dziļas rētas kā seju, tomēr cerēju, ka ir palikusi kāda neskarta vieta, kāds divvirzienu ceļš mīlestībai.”

Iepazīstoties ar trīsdesmit gadus veco Eleanoru Olifantu, šķiet, ka viņa nav no šīs pasaules. Eleanoras tēls tiek uzburts tik garlaicīgs, ka uz brīdi pat noticu, ka notikusi kļūda, Eleanorai ir jābūt ja ne trīs reizes vecākai, tad noteikti vismaz uz pusi, nekā norādīts. Rutīnas pavadā iesieta, Eleanora jau gadiem, ejot uz darbu, ģērbjas vienādi, ik dienu lenčā bauda vienu un to pašu maltīti, reizi nedēļā, noteiktā laikā, sarunājas ar savu māti pa telefonu, kas sarunas biedrenes savieno ar telefona vada starpniecību, taču nedēļas nogales pieder pašai Eleanorai. Eleanorai, atkausētai picai un degvīnam, kurš sadalīts tieši tādās proporcijās, lai pietiktu visai nedēļas nogalei. Katrai nedēļas nogales dienai – tieši tik daudz, lai pirmdienā būtu grūti sevi atkal no jauna savākt kopā. Jo, padomājiet loģiski, kam tad citam pirmdienas īsti ir domātas? Taču vienā punktā Eleanoras dīvainības jāatzīmē ar plusa zīmi, jo tas, kas vēl Eleanoru atšķir no pārējiem, ir tā īpašība, kuru parasti aizmirst ielikt pūrā, proti, viņa nebaidās būt tieša, vienmēr sakot, ko domā, nospļaujoties uz to, kāds ir sabiedrības viedoklis, darba vides politika vai jebkurš cits, Eleanorasprāt, stulbums, kurš šķiet svarīgs citiem. Šī īpašība ļauj Eleanorai dzīvot saskaņā ar sevi, saviem uzskatiem un domām, ka īsti nav nevienam vajadzīga, notušējot to aiz un tas nemaz nav nepieciešams vienaldzības plīvuriem. Bet vai tā patiešām ir? Cik ilgi iespējams turēt sevī emociju kamolu, kuram, tāpat kā kaķa nesagremotajiem spalvu kumšķiem, būs lemts izvirt uz āru? Viss mainās dienā, kad Eleanora kopā ar darba kolēģi Reimondu izglābj kāda sirmgalvja dzīvību. Šī šķietami dabiskā palīdzīgas rokas sniegšana atvērs durvis uz pasauli, kuru Eleanorai nekad nav bijis ļauts izbaudīt – ģimenes siltumu, draudzību, rūpes, un pat beznosacījuma mīlestību. Nevienam cilvēkam nevar pietrūkt tā, kas tam nekad nav piederējis, tomēr tas var izrādīties trūkstošais puzles gabaliņš lielajā dzīves mozaīkā, kuras attēlotajā ģīmetnē šoreiz saskatāmi Eleanoras Olifantas sejas panti.

“Kad cilvēks visiem spēkiem cenšas novaldīt savas emocijas, ir vēl grūtāk noskatīties svešās.”

Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka stāsts par Eleanoru Olifantu ir vien parasts dāmu romāns. Tomēr es tā vis neteiktu. Lai saprastu, ka ar Eleanoru patiešām viss ir kārtībā, autore izved lasītāju cauri, man gribētos teikt, trīs mis Olifantas dvēseles stāvokļiem: labajām dienām, sliktajām dienām, labākajām dienām, taču visiem šiem stāvokļiem ir arī savs pirmavots – kāds notikums Eleanoras bērnībā, kurš ir apglabāts dziļi zemapziņā. Apglabāts tik dziļi, ka pat nevienam pieredzes bagātākajam kapracim nebūtu pa spēkam atrakt šo briesmīgās traģēdijas kapu. Tas pa spēkam ir tikai un vienīgi Eleanorai. Taču, lai to paveiktu, vispirms no tā ir jānoveļ smagais kapakmens, kas spiež uz katra sīkāka nerva galiņa, liekot kuņģa saturam traukties uz augšu pa barības vadu, ikreiz, kad tiek izdzirdēta tā balss. Mātes balss.

“Reizēm šķiet, ka manis nemaz nav, esmu tikai savas iztēles fantoms. Ka mana saikne ar šo planētu ir vārīga kā tīmeklis vai cukurvates šķiedras. Stiprāka vēja brāzma varētu viegli atraut mani no zemes, es paceltos gaisā un aizlidotu prom kā pieneņpūka.”

Eleanoras mātes tēlam šajā romānā ir teju galvenā loma. Tas ir virzītājspēks, kas dzen uz priekšu Eleanoru, lai sasniegtu visus savus mērķus, neatkarīgi no tā, vai tas ir tas, ko patiesi vēlas Eleanora, vai tas, uz ko izaicina viņas māte. Dzenoties pēc mātes atzinības, Eleanorai ir jāzaudē daļēji arī sevi. Jāzaudē skaidrais prāts. Reizi nedēļā, dzirdot mātes balsi stacionārā telefona klausulē, vienīgā informācija, kura Eleanorai ir jāsagremo: pārmetumi, dzēlīgas piezīmes. Taču katra saruna beidzas ar frāzi, kas skan aptuveni kā: tu esi pilnīgi bezjēdzīgi iztērēts ģenētiskais materiāls. Tas jaunajai sievietei katru reizi ir kā sitiens pa saules pinumu. Sajust naidu no mātes uz savu bērnu, kas izvijas cauri visām telefona līnijām, ir smags pārdzīvojums. Tik smags, ka Eleanora pat apsvērusi iespēju sevi nepaturpināt, tādējādi nenododot no paaudzes paaudzē ne tikai varikozas vēnas, sirds slimības, bet arī ļaunumu. Kādā liktenīgā brīdī Eleanora tomēr atver savas dvēseles durvis, lai saņemtu palīdzību cīņā pret pagātnes dēmoniem, kas tik ilgi plosījuši jaunās sievietes dzīvi.

“Lai cik stipri mēs kādu mīlētu, reizēm ar to ir par maz. Mūsu mīlestība nespēj pasargāt no visa…”

Ja reiz esi paņēmis rokā grāmatu Eleanorai Olifantai viss kārtībā uz lasīšanu, tad tas ir uz izlasīšanu. Ir ļoti grūti apstāties, lai ievilktu elpu vai atrautu acis no melnbaltajām grāmatas lappusēm, kuras slēpj gan mazliet prieka, skumju, humora un traģēdijas, kas atņem cilvēkam iespēju piedzīvot dzīvi, liekot censties izdzīvot dienu. Izdzīvot dienu no dienas teju divdesmit gadus, nepadarot sev galu, pārgriežot vēnas ar maizes nazi, vai iedzerot kanalizācijas tīrīšanas līdzekli. Rakstniece Geila Hanimena, runājot par romānu, atklāj, ka Eleanora Olifanta nav viņa, vai kāds, kuru viņa pazīst, taču katrs no mums pazīst to, ko pazīst arī Eleanora – vientulību. Un neviens cilvēks, lai kā viņš censtos pierādīt pretējo, negrib būt vientuļš. Šeit pat varētu minēt citātu no kādas citas apgāda Zvaigzne ABC izdotas grāmatas, kuru, tāpat kā šo, tulkojusi Karīna Tillberga, un es runāju par Lindas Malelijas Hantas Zivs kokāReizēm cilvēks pat grib būt viens. (…) Bet cilvēks nekad negrib būt vientuļš. Vientulība nav saistīta ar to, vai ar tevi kāds ir. Tu vari justies vientuļš, kad esi viens pats, bet daudz sliktāk ir tad, ja tu jūties viens telpā, kas ir pilna ar cilvēkiem.” Un tieši tā jūtas Eleanora Olifanta. Tomēr pačukstēšu, ka ar Eleanoru Olifantu beigu beigās tik tiešām viss būs kārtībā.

“Lai arī pagātne slēpās no manis (vai es no tās), tā tepat vien bija, slapstījās pa tumsu. Nu man bija jāielaiž šajā mijkrēslī mazliet gaismas…”

Atpakaļ uz lapas augšu