Svetlana Aleksijeviča. Černobiļa. (Lūgšana)

Svetlana Aleksijeviča. Černobiļa. (Lūgšana)

“”Kāpēc Tavas fotogrāfijas ir melnbaltas? Kāpēc nav krāsu?” Tā taču ir Černobiļa… Melnā pasaka… Citas krāsas te nepastāv…”

1986. 26. aprīlis. Naktī, brīdī, kad Zemei pāri veļas miera un miega mākoņi, ieaijājot mūs vissaldākajos sapņos, Černobiļas AES notiek avārija, kas pāris sekunžu laikā pasauli nospiež uz ceļiem, milzīgas katastrofas priekšā.

Grāmatas autore Svetlana Aleksijeviča ir baltkrievu žurnāliste un rakstniece. 2015. gadā saņēmusi Nobela prēmiju literatūrā “par polifonisko rakstības stilu, kas kalpo par pieminekli mūslaiku ciešanām un drosmei”. Tieši tā stāv rakstīts Vikipēdijā. Un, lasot šo “lūgšanu grāmatu”, nevienu brīdi nešķita, ka Vikipēdijā būtu ieviesusies kļūda. Viss bija tieši tā, kā šeit melns uz balta rakstīts. Ciešanas un drosme. Un filozofija. Daudz filozofijas. “Ja sākam runāt par Černobiļu, visiem gribas filozofēt”. Arī tā melns uz balta ir rakstīts. Un arī tam es piekritīšu.

Ja domā, ka šī grāmata Tev atklās visu par notikumiem 1986. gada 26. aprīļa naktī, tad diemžēl, Tev nāksies vilties. Jo šī nav atklājumu, bet gan atklāsmju grāmata. Šī nav grāmata par Černobiļu, bet par pasauli, kāda tā kļuva pēc “Černobiļas”. Ne velti minu, ka grāmatas autore ir baltkrievu tautības. Kā saka pati Svetlana Aleksijeviča, mēs zinām Krievijas un Ukrainas stāstu, bet vai kāds zina Baltkrievijas stāstu? Bieži vien cilvēki aizmirst, ka “Černobiļa” ir arī Baltkrievijas stāsts. Šis stāsts ir tas, kurā cilvēki dalās nelabprāt. Ja viņiem tiek dota iespēja, viņi to labprātāk aizmirstu. Šī pastaiga pagātnē uzplēš daudzas sen sadzijušas rētas, bet tās, kuras tikt tikko sākušas dzīt, šīs pastaigas laikā atkal sāk sulot, liekot sāpēs iekosties mēlē un novērsties. Iespējams tieši tādēļ grāmatas rakstīšana autore prasījusi teju 20 gadus. Desmitiem stāstu no zinātniekiem, mediķiem, seku likvidatoriem, iedzīvotājiem, bijušajiem stacijas darbiniekiem un citiem. Visiem šiem stāstiem ir viens kodols, taču apvalks katram ir tik atšķirīgs, ka šķiet, ka katrs no stāsta varoņiem runā par pilnīgi citu pasauli. Taču mēs zinām, ka runa ir tikai un vienīgi par vienu un to pašu pasauli. Par pasauli, kas ir zudusi un vairs nekad neatkārtosies. (Grāmatu no krievu valodas tulkojusi Lāse Vilka. Izdevējs: Jumava)

“Viss bija kā uz “Titānika”, cilvēki uzvedās līdzīgi. Līdzīga psiholoģija. Es to pazinu… Pat salīdzināju… Kuģa korpuss ir bojāts, apakšējās telpās ieplūst milzīgi daudz ūdens, apgāžas mucas, kastes… Bet augšā spīd gaisma. Skan mūzika. Tiek pasniegts šampānietis. Turpinās ģimenes strīdi, sākas romāni. Ūdens plūst… Kāpj pa kāpnēm… Uz kajītēm…”

Grāmatā vairākkārt minēt, ka pirmās dienas pēc avārijas, iedzīvotāji pat nesaprata, ka notikusi katastrofa. Puķes joprojām turpināja ziedēt, putni joprojām turpināja dziedāt, saule joprojām turpināja spoži spīdēt un nekas neliecināja par to, ka smagiem soļiem tuvojas evakuācija, kas principā nozīmēja savas dzimtās zemes, savu dzimto māju pamešanu. Daudzi no grāmatas varoņiem atzīst, ka tā nebija parasta civiliedzīvotāju evakuācija. Tas līdzinājās kaut kam, kas reiz jau ir noticis. Tas bija karš. Savādāks karš.

“Sākumā bija neizpratne… Sajūta, ka notiek mācības… Spēle… Tas bija īsts karš. Atomkarš… Svešs karš… Īsta evakuācija… Stacijās…”

“Mēs devāmies uz staciju… Pretī nāca evakuēto cilvēku kolonnas. Veda tehniku. Lopus. Dienu un nakti. Miera laikā…”

“Pārsteidza tehnikas daudzums: smagie helikopteri, vidēji helikopteri… MI-24 – tas ir kaujas helikopters… Ko kaujas helikopters var darīt Černobiļā? Vai arī iznīcinātājs MI-2…

Taču lielākoties cilvēkos valdīja miers. Šķita, ja šeit ir armija, tā palīdzēs, satraukties ir lieki. Cilvēki ticēja, ka var un drīkst dzīvot tālāk savu normālo dzīvi. No rīta pamosties, izstaipīties starp segām un palagiem (saindētiem), piecelties, iemaukt kājas čībās (saindētās), atvērt logu, ielaist pa to svaigu (saindētu) gaisu, uzziest bērnam uz brokastu maizes kārtīgu devu sviesta un uzgriezt uz tās īkšķa biezuma desas šķēli (saindētu), palaist bērnu pagalmā spēlēties ar citiem bērniem – sēdēt zālē (saindētā), smaržot ziedus (saindētus), mētāties ar smiltīm (saindētām), nobrāzt ceļus uz asfalta (saindēta).

“Gorbačovs pateica: “Neuztraucieties, biedri, situācija tiek kontrolēta… Ugunsgrēks, vienkāršs ugunsgrēks. Nekas īpašs…Cilvēki tur dzīvo un strādā…” Mēs ticējām…”

“Televīzijā pēkšņi sāka rādīt raidījumus… (…) Rādīja Pripetas upi… Cilvēki peldas, sauļojas… Tālumā redzams reaktors un virs tā dūmu mutuļi… Komentārs: Rietumu valstis ceļ paniku izplata melus par avāriju.”

Lasot šo grāmatu, vairākkārt saskāros ar sajūtu, cilvēki dzīvoja divos milzīgos burbuļos. Viens burbulis bija tas, kurā atradās cilvēki, kuri nebija avārijas skartajā zonā, otrs burbulis bija tie, kuri atradās gan pašā avārijas epicentrā, gan zonā. Tālāk šie burbuļi dalījās vēl mazākos burbulīšos, kurā informācija pienāca vai nu pilnīgi atšķirīga sagrozīta, vai arī tā pienāca vienkārši vēlāk. Cilvēki bija tik apjukuši no apkārt notiekošā, ka nesaprata, kas ir sapņi, kas realitāte, kas ir patiesība, kas ir meli. Visu šo cilvēku stāsti, savilkti kopā aiz vissmalkākajiem diegiem, liek noprast, ka gan zonas, gan pārējo pasaules iedzīvotāju dzīvības bija atkarīgas no tā, kādas norādes dos Maskava. Visas pasaules liktenis bija vien pāris cilvēku rokās.

“Vara klusēja, mediķi neko neteica. Nekādu atbilžu. Rajonā gaidīja norādījumus no apgabala, apgabalā – no Minskas, bet Minskā – no Maskavas. Gara, gara ķēdīte… Patiesībā mēs izrādījāmies neaizsargāti.”

Grāmatas varoņi daudzkārt izsaka spriedumu, ka Černobiļa nebūt nav beigusies, tā tikai sākas. Tikai ar gadiem, gadu pēc gada cilvēki izjūt Černobiļas sekas. Cilvēki mirst, cilvēki kļūst par invalīdiem. Sievietes baidās dzemdēt. Un ir sievietes, kuras pat gribot, nekad nespēs iznēsāt mazuli.

“Mana meita man nesen teica: “Mammu, ja es dzemdēšu kropli, es viņu tik un tā mīlēšu”. Iedomājieties?! Viņa mācās 9. klasē, bet jau tā domā.”

“Mēs izlases veidā pārbaudījām sādžu bērnus… Vairākus tūkstošu zēnu un meiteņu. Viņiem bija 1500, 2000, 3000 mikrorentgenu. Vairāk nekā 3000. Šīs meitenes nekad nedzemdēs. Viņu gēni ir iezīmēti…”

Šajā grāmatā ar saviem stāstiem dalās arī bērni un pusaudži. Bērnu mutes nemelo un neizpušķo, tās ir tiešas un līdz pēdējai pilītei nolemtības un sāpju pilnas. Iespējams tāpēc autore šos bērnu likteņstāstus pataupījusi beigām. Saldajam ēdienam.

“Šeit man bija daudz draugu… Juļa, Katja, Vadims, Oksana, Oļegs… Tagad – Andrejs…”Mēs nomirsim un kļūsim par zinātni” – teica Andrejs. “Mēs nomirsim, un mūs aizmirsīs,” domāja Katja. “Kad es nomiršu, neapglabājiet mani kapsētā, es baidos no kapsētām, tur ir tikai miroņi un vārnas. Apglabājiet mani laukā…” lūdza Oksana. “Mēs nomirsim…” raudāja Juļa. Tagad debesis ir dzīvas, kad es uz tām skatos… Viņi ir tur…”

Visu šīs grāmatas lasīšanas laiku nepameta sajūta, ka šis ir tādas kā bēres. Visu grāmatā iesaistīto varoņu atmiņu bēres. Par Černobiļu. Šķita, ka katrs šo stāstu apglabā šajā vietā, šajā grāmatā, un tikai šeit tie varēs pie tām atgriezties. Atgriezties 1986. gada aprīlī. Atgriezties daudzajos gados pēc tā. Atgriezties pie zaudētajām dzimtas mājām. Atgriezties dzimtenē. Atsaukt atpakaļ vīrus un sievas. Atsaukt atpakaļ bērnus, lai tie atkal, atausušajos atmiņu plīvuros, varētu spēlēties cits ar citu, skrieties ar vēju, gulēt rasas pielietā zālē un smieties savus nevainīgos bērnu smieklus. Šeit šīs atmiņas ir noglabātas. No vāka līdz vākam. Un tas ir tik noderīgi. Dvēselei. Gan viņiem. Gan Man. Gan Tev.

Atpakaļ uz lapas augšu